Kārlis Streips: Grēcīgā Krievija vai - ko izdomāsim tagad?

Ar katru dienu arvien vairāk šķiet, ka Krievijā mūsdienās notiek savdabīgs konkurss, proti, kurš spēs izdomāt pašu jaunāko veidu, kā pierādīt, ka veselais saprāts mūsu kaimiņvalstī ir devies attālā atvaļinājumā, droši vien tāpēc, ka veselais saprāts kā netaustāma lieta var ceļot bez pases vai vīzas.

Tā, piemēram, šodien presē ziņots, ka Sverdlovskas apgabalā attiecīgās instances likušas no vietējām bibliotēkām izņemt plaši pazīstamo britu vēsturnieku Džona Kīgana un Antonija Bīvora grāmatas par Otro pasaules karu un tā beigām. Bīvora gadījumā vietējos politikāņus uztraukusi grāmata "Berlīnes krišana 1945. gadā," jo tajā autors plaši aprakstījis Staļina sarkanarmijas zvērības pret civiliedzīvotājiem. Pašvaldības ļaudis paziņojuši, ka "daudzi vēsturnieki uzskata, ka tādi autori kā Kīgans un Bīvors kļūdaini traktē informāciju par Otrā pasaules kara notikumiem, nonākot pretrunās ar vēstures dokumentiem, un viņu darbi piesūkušies ar nacisma propagandu". Pieļauju, minētajām amatpersonām būtu grūti nosaukt vārdā tos "daudzos vēsturniekus," kuri uzskata, ka PSRS karaspēks Vācijā izturējās kā augstdzimuša dāma tējas pēcpusdienā, taču pāris minūtes internetā ļauj atrast, piemēram, šo tekstu no ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes, kurā citstarp minēts, ka, karam beidzoties, "berlīnieši grīļojās no laupīšanas, izvarošanas un slepkavību orģijas, kāda sekoja padomju okupācijai. Padomju zaldāti nesās pa ielām džipos, viņi meklēja vardarbību, laupījumu un šņabi." Diez vai CIP būtu uzskatāma par iestādi, kura ir "piesūkusies ar nacisma propagandu." 

Un, lieki teikt, šādus piemērus var atrast vēl un vēl. Piemēram šeit, kur sieviete, kas ir pārdzīvojusi kara šausmas, dienasgrāmatā citē sarunu pagrabā, kurā sievietes nogurušas slēpjas no nepārtrauktās bombardēšanas un runā par padomju zaldātu attieksmi. Viņa citē vienu no tām gurdi bilstot, "mēs taču neviena šeit vairs neesam nevainīga."

Vēl šodien varam padomāt par tiesu Londonā, kura pagājušajā nedēļā visnotaļ atklātā tekstā pateica, ka pie kādreizējā cara Vladimira sabiedrotā un vēlākā ienaidnieka Aleksandra Litviņenko nāves vainīga bija Krievija, tostarp tāpēc, ka tieši Krievijai pieder 97% tās radioaktīvās vielas krājumu visā pasaulē, ar kuru viņš tika noindēts. Vārdā tiesa nevienu nenosauca, taču gala ziņojums vēl tiek gatavots. Detalizēti par to varat lasīt kolēģa Aivara Ozoliņa komentārā jaunajā žurnāla "Ir" numurā. Vēl tikai pieminot to, ka tā vietā, lai aizdomās turēto cilvēku izdotu tiesāšanai, Krievijas fīrera varas partija viņu ielika vēlēšanu sarakstā, un patlaban viņš ir Krievijas domes deputāts.  Kur starp citu viņš bija autors likumam par interneta cenzūru.

Taču par visu vairāk grēcīguma kategorijās šodien jādomā citā kontekstā, proti, ziņā, ka Krievijas valdība ir pavēlējusi iznīcināt visas tās pārtikas preces, uz kurām it kā attiecas Krievijas importa aizliegumi, bet kuras vienalga kaut kādā ceļā ir nonākušas kaimiņzemē.

Režīma pārstāve priecīgi stāstījusi, ka attiecībā uz 20 tonnām siera no Latvijas, "sieru iznīcināsim mehāniskā ceļā īpašā poligonā, kuram šai darbībai ir visas atļaujas un specializēta tehnika."

Te būtiski nav tas, ka ar savu importa aizliegumu Krievijas režīms ir pats sev iešāvis kājā. Kopumā ņemot, to valstu pārtikas preču tirgus, uz kurām attiecas importa aizliegums, ir daudzreiz lielāks par pašas Krievijas pārtikas preču tirgu; ja pārtiku nevar pārdot Krievijā, tad uzņēmumi to pārdod kaut kur citur. Arī Latvijā industrija tomēr daudzos gadījumos ir pārsviedusies uz citiem tirgiem, piemēram, piena produktu industrijai ir pirmie iedīgļi tālajā Ķīnā. Turklāt minētās 20 tonnas siera Krievijā kāds mēģināja iešmugulēt ne jau uzņēmuma dēļ, bet vismaz daļēji tāpēc, ka paši Krievijas iedzīvotāji tomēr grib preces, kuras viens novērotājs šodien presē aprakstījis ar vārdiem "daži importa produkti bija samērā lēti un tajā pašā laikā augstas kvalitātes, tāpēc bija šīs iedzīvotāju kategorijas pieprasīti."

Tieši "šī iedzīvotāju kategorija" te ir lietas sāls.

Iznīcināt pārtiku vispār?!  Valstī, kurā, pateicoties paša režīma prātam neaptveramajai patvaļai, liela daļa iedzīvotāju, tajā skaitā pensionāri, daudzbērnu ģimenes, kara veterāni, Černobiļas veterāni u.c., dzīvo pietiekami lielā nabadzībā? Vai kaut viens no šiem cilvēkiem būtu iebildis pret sieru no Latvijas tikai tāpēc, ka valsts fīrers ir sakašķējies ar visu civilizēto pasauli?

Un, protams, siers no Latvijas te nav vienīgā pārtikas prece. Tostarp šodien arī ziņots, ka laikā, kopš cars Vladimirs parakstīja rīkojumu par "kontrabandas" pārtikas iznīcināšanu, attiecīgās pārtikas ievešana Krievijā samazinājusies 10 reižu. Še tev, Krievijas tauta! Badojies vien tālāk. Mūsu režīms ir pietiekami "bagāts," ka tas var atļauties iznīcināt milzīgus kvantumus pilnīgi svaigu un barojošu produktu.

Droši vien Kremlī un ar to saistītajos apcirkņos siers no Francijas un vīns no Itālijas joprojām nav deficīts. Pamanījāt fotogrāfiju, kurā Kremļa runasvīram uz rokas bija pulkstenis, kas maksā vairāk nekā pusmiljonu eiro?  Diez vai tas ir cilvēks, kurš režīma dēļ ir nolēmis atteikties no visa tā, kas viņam garšo. 

Citādi kā par grēku, briesmīgu grēku, to nenosaukt.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti