Ne par to šis stāsts. Šoreiz runa ir par to, ka Drošības policija (DP) nav atradusi neko noziedzīgu tajā apstāklī, ka Eiropas parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks kādā saietā pagājušā gada pavasarī paziņoja, ka daudzi no tiem, kuri 1949. gada martā nonāca Sibīrijā, to piedzīvoja „pēc nopelniem". Sūdzību par šo apgalvojumu Ģenerālprokuratūrā (ĢP) iesniedza persona vārdā Mārtiņš Kaprāns, kurš ir doktorants Latvijas Universitātē un līdz ar to nebūt ne persona, kura varēja būt iesaistīta 1949. gada notikumos, taču arī tas te nav būtiski. ĢP iesniegumu nosūtīja tālāk Drošības policijai, un tā bija iestāde, kura ziņoja par noziedzīga notikuma trūkumu.
Latvijā PSRS deportācijas tiek uzskatītas par noziegumu pret cilvēci, un, neiedziļinoties šī jēdziena niansēs, fakts tomēr ir tāds, ka tas bija prātam neaptverams notikums. Pēc tā laika „loģikas" laikam jau varēja no pirksta izzīst domu, ka, ja reiz Maskava bija nolēmusi, ka visi brālīgo republiku iedzīvotāji ir sadzenami kolhozos, tad tie, kuri tam pretojās, bija procesa „ienaidnieki," bet, ja palasa Dzintras Gekas monumentālo šedevru „Sibīrijas bērni," tad ir redzams, ka lopu vagonos nonāca ne jau tikai „kulaki." Citu starpā tur arī bija cilvēki, kuriem bija izdevies atgriezties Latvijā no pirmā izsūtījuma. Mūsdienās ir grūti iedomāties, kā jutās jauns cilvēks, kuram varas iestādes atnāca pakaļ vēlreiz, un ir skaidrs, ka lielākoties te runa ir par sievietēm un jauniešiem, jo vīriešiem 1941. gada deportācijas bieži vien bija letālas. Starp citu, par PSRS sistēmas absurdumu liecina materiāls citā laikrakstā, "Dienā", kur šodien „Senioru Dienā" ir stāsts par cilvēku, kurš karoja Latvijas leģionā, pēc tam nonāca lēģeros, un reiz atgriezās Latvijā, tad konstatēja, ka viņam ir laba dziedamā balss. Loģiski, ka tāds cilvēks gribēja doties uz Konservatoriju, bet viņa vēsture to liedza. Vārdu sakot, tu karoji ne tur, automātiski no tevis skatuves dziedātājs nesanāks. Murgs kaut kāds. Būtībā jau visa PSRS bija noziegums, ja ne pret cilvēci, tad pret veselo saprātu, cilvēcību un morāli pilnīgi noteikti.
Taču vai no tā izriet, ka Alfrēds Rubiks tagad par saviem izteicieniem būtu krimināli apsūdzams? Te runa ir par Krimināllikuma 74.1 pantu, kurā ir teikts, ka „par nozieguma pret cilvēci publisku slavināšanu, publisku noliegšanu vai attaisnošanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu." Tā kā neesmu jurists, nevaru spriest, vai doma par „pēc nopelniem" būtu uzskatāma par nozieguma publiku attaisnošanu. Acīmredzot DP tā nedomā, LA un tās „lasītāji" tā domā, un man sanāk jautājums lūk, kāds: Vai tas tiešām būtu vajadzīgs?
Protams, A. Rubika teiktais bija labākajā gadījumā rupji nepieklājīgi pret tiem, kuri 1949. gadā nonāca Sibīrijas tālēs, jo Latvijā tādu joprojām ir pietiekami daudz. Taču ko dotu viņa tiesāšana? Pirmkārt, Latvijas Republikas Satversmē ir tāds 100. pants, kurā ir teikts, ka „ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus." Alfrēds Rubiks ar savām pārdomām nāca 64 gadus pēc notikuma kā tāda, un ir pamats uzskatīt, ka viņš pauda „savus uzskatus." Notiesāšana par tiem, ļoti iespējams, nozīmētu kārtējo prāvu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Jautājums par to, cik tālu stiepjas jēdziens „uzskatu brīvība," nav vienkāršs. Katru dienu un katrā valstī kāds pasaka kaut ko tādu, kas kādam citam ir nepatīkami vai pretīgi. Ja A. Rubika teiktais par „pēc nopelniem" ir krimināli sodāms, tad kas vēl tam atbilstu? Vai tas atbilstu tiem, kuri joprojām uzskata, ka Latvija PSRS iestājās brīvprātīgi un aiz labas gribas, piedevām tas bija labs un pareizs lēmums? Varbūt tie, kuri joprojām mūsu valstī un citur uzskata, ka ebreji ir bijuši vainīgi pie visa ļaunā, kas ir noticis cilvēces vēsturē? Ja kas, tad varbūt tie, kuri uzskata, ka piedalīšanās Hitlera režīma veidotā karaspēka vienībā nebija nekas slikts? Tas tomēr ir visnotaļ slidens kalns.
Bet vēl vairāk - ne mirkli negribu teikt, ka Latvijas skarbā pieredze laikā no 1939. līdz 1991. gadam būtu aizmirstama, bet, tāpat kā tas ir ar tā dēvētajiem „čekas maisiem," jautājums par Alfrēdu Rubiku nozīmē iestigšanu pagātnē. Nepārtrauktās diskusijas par to, vai okupācija bija vai nebija, 2014. gadā nav vairs nozīmīgas. Jebkurš ar veselu saprātu apveltīts cilvēks zina un saprot, ka Latvija minētajos gados bija okupēta šī vārda tiešā nozīmē, un viss. Taču vēlme šo jautājumu cilāt atkal un atkal, un tad vēl atkal nozīmē, ka attiecīgajā laika posmā nevar runāt par citām lietām, piemēram, par to, kāda Latvija ir tagad, nevis okupācijas laikā, un kādai tai būtu jābūt nākotnē. Par Alfrēdu Rubiku varam būt mierīgi. Eiropas Parlamentā zvērinātais pilsētas puisis ir pārkvalificējies par lauksaimniecības speciālistu, un ne bez viņa piedalīšanās Latvijai tomēr izdevās pēdējā sarunu raundā par nākamo plānošanas periodu izsist vismaz mazliet lielāku naudu nekā iepriekš bija plānots. Piedevām, ir visai ticams, ka A. Rubiks patlaban pavada pēdējos mēnešus dāsni apmaksātajā amatā, jo no "Saskaņas centra" viņa vadītā Latvijas Sociālistiskā partija ir izslēgta, un diez vai viņam izdosies gūt jaunu mandātu tikai no tiem Latvijas pilsoņiem, kuri joprojām ir pietiekami apmāti, lai uzskatītu, ka sociālisms A. Rubika pārstāvētajā variantā ir kaut kas jēdzīgs.
Drošības policija savu ir pateikusi. Ja "Latvijas Avīzes" lasītāji ar to nav mierā, tad tiem arī būtu jāpasaka, ko tad tie vēlas nodrošināt. Vai linča tiesu? Jā, Alfrēda Rubika teiktais bija pretīgs un visādā veidā riebīgs, bet jautāju vēlreiz – vai krimināla rakstura? Man beigu beigās tā nesanāk.
