Kārlis Streips: Demaršs

Pagājušajā nedēļā Saeima nobalsoja par nākamā gada valsts budžeta projekta nodošanu komisijām, un koalīcijai tas bija jāizdara ar Latvijas Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) atbalstu, jo pēdējā brīdī Nacionālā apvienība (NA) nolēma balsojumā nepiedalīties par spīti tam, ka NA it kā skaitās koalīcijā esam. Te ir manāma ievērojama ironijas deva, jo iepriekšējā Saeimā tieši ZZS bija tā partija, kura it kā bija koalīcijā, bet nepārtraukti bloķējās ar opozīciju, it īpaši tad, kad bija runa par likumprojektiem, kuri varētu aizskart pašu politikāņu intereses, bet ne par to šis stāsts.

Iemesls NA demaršam, protams, ir skaidri zināms. NA deputāti joprojām nav apmierināti ar tā dēvēto uzturēšanās atļauju tirgošanu mūsu valstī, un, lai arī tā ir joma, kurā koalīcija apgalvoja, ka ir atrasts visām pusēm pieņemams kompromiss, acīmredzot ar to nepietika, lai nacionālisti izturētos valstiski atbildīgi un piedalītos balsojumā nevis, uzsveru, par budžetu kā tādu, bet gan vienkārši par tā nodošanu komisijām. Joprojām no NA puses neesmu dzirdējis nevienu vērā ņemamu argumentu par to, kāpēc process būtu jāapstādina. Manā radio raidījumā viens no NA veidojošo partiju vecbiedriem Guntars Krasts bilda, ka svarīgāk esot nodrošināt atbalstu jaunām ģimenēm. Varbūt, ka tā, bet tam nav nekāda sakara ar uzturēšanās atļaujām, jo bez to tirgošanas valstij būtu zemāki budžeta ienākumi un tāpēc mazāk naudas, lai atbalstītu jaunas ģimenes un visu pārējo, kas valstij ir jādara. Piedevām, kā to ir minējis ne viens vien apskatnieks, NA velti gaužas par jaunu „imigrācijas” vilni, jo tie, kuri pērk šīs atļaujas, mēdz būt turīgi ļaudis, kuri nebūt nevēlas pārcelties uz dzīvi Latvijā. Viņiem vienkārši ir vajadzīgs placdarms Eiropas Savienībā ar tās brīvajiem darba un cilvēka kustības principiem, kā arī ar Šengenas zonu, kuras ietvaros cilvēkam nav vajadzīga vīza.

Šajā ziņā NA man atgādina Republikāņu partiju Amerikā, vai, pareizāk sakot, tās tā dēvēto „tējas dzērāju” spārnu, kura dēļ jau piekto dienu ASV valdība skaitās „slēgta,” un tas ir tāpēc, ka šiem cilvēkiem nepatīk ASV prezidenta Baraka Obamas veselības aprūpes programma.

Tāpat kā tas ir ar NA, viņiem ir viens konkrēts un nebūt ne universāli pierādāms jautājums, kura dēļ viņi vēlas turēt visu valsti kā gūstekni. Diez kas nav nedz tur, nedz šeit pie mums.

Labi. Valdība nekrita. Taču pagājušajā nedēļā arī notika kaut kas potenciāli bīstamāks, proti, NA un Reformu partija (RP) paziņoja, ka turpmāk tās bloķēsies un, ja valdībā nebūs abas, tad valdībā nebūs neviena no tām. Principā premjerministram Valdim Dombrovskim pēc pagājušās nedēļas balsojuma būtu visas tiesības pieprasīt NA izstāšanos no koalīcijas. Ja jau pat par budžeta nodošanu komisijām apvienība nevar balsot, tad kāda jēga tajā palikt? Ja savukārt tas arī nozīmētu RP demaršu, tad variantu būtu pamaz. "Vienotībai" un „zaļajiem zemniekiem” Saeimā ir vien 33 mandātu. Ja no dalības koalīcijā atteiktos gan NA, gan RP, tad vienīgā iespējamā alternatīva būtu valdība ar "Saskaņas centru" (SC), bet kurš to dos?

It kā nekādas sarkanas līnijas politiķu domāšanā vairs nav, bet gan "Vienotība", gan ZZS cenšas būt itin tautiski, un vēlētāji koalīciju ar SC nudien varētu nesaprast.

Protams, ir arī otra alternatīva – Valsts prezidentam atlaist Saeimu un izsludināt jaunas vēlēšanas (cita starpā atceroties, ka viņam vairs tāpēc nebūtu jāriskē pašam ar savu amatu), bet vai tas būtu prāta darbs tieši tagad, kad gatavojamies eiro ieviešanai, tomēr ir jāapstiprina tas pats nākamā gada budžets, u.tml.? Nu, nē.

Ja godīgi, tad Reformu partijas piedalīšanos šajā procesā ir visnotaļ grūti saprast. Nacionālistiem par savu iekodēto elektorātu nav jāuztraucas, bet RP reitings joprojām ir kaut kur tuvu pie bezizejas aizas, un piedalīšanās koalīcijā ar pieciem ministriem būtībā ir vienīgais politiski administratīvais resurss, kāds ir partijas rīcībā. Aiziet no koalīcijas tikai tāpēc, ka ir nepatikšanas ar NA, visticamāk, partijai būtu pēdējā nagla zārkā. Manā radio raidījumā partijas dibinātājs Valdis Zatlers cerīgi bilda, ka gan jau līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām partija atradīs piedāvājumu, kas apmierinās nepieciešamo daļu vēlētāju, bet tirgus placis nākamā gada oktobrī būs pilns ar „latviskām” partijām, un diez vai pēc visa lielā haosa, kādu ir radījuši atsevišķi RP ministri, vēlētāji būs īpaši gatavi uz to raudzīties ar mīlošām ačtelēm. Drīzāk jau pretēji. Turklāt biedrošanās ar NA diez vai RP kādreizējam elektorātam būs motivējošs faktors, jo ne jau tāpēc pēdējo reizi partija Saeimā ieguva tik lielu pārstāvniecību.

Protams, Valdim Dombrovskim ir iespēja pārliecināt RP, ka aiziešana no koalīcijas tai būtu pagalam kaitīga un NA vietā valdībā paņemt „zaļos zemniekus.” It īpaši tagad, kad viņi beidzot ir atteikušies no ārprātīgi kompromitētā Puzes ķeizara „premjerministra kandidāta” lomā, par to varētu padomāt, lai gan ZZS vecie buki ar kādreizējo Saldus rajona kompartijas vadītāju priekšgalā ir itin viltīgi, un priekšvēlēšanu gadā varētu būt pārāk liela nieze ķerties atkal pie kādreizējiem trikiem, t.sk. balsojot kopā ar opozīciju tad, kad tas šķiet vajadzīgs esam. Un tāpēc zināmā mērā mūsu premjera situācija patlaban ir visnotaļ neapskaužama, jo - kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. Ir loģiski, ka mazāk kā gadu pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām partijas un politikāņi vēlas pozicionēties, kā vien spēj, bet par atbildīgu attieksmi pret valsti to nudien nenosaukt, un ne jau velti Saeima sabiedrībā joprojām ir apmēram tikpat populāra, kā sesks parfimērijas veikalā (un vērts norādīt, ka tieši tāpat ir ar ASV Kongresu, jo arī Amerikā ļaudis labprātāk nopietnas politikas vietā neredzētu to klaunādi, kāda tur patlaban risinās).

Varbūt ir lieki apelēt pie politiķu veselā saprāta, jo atrašanās pie siles allaž mūsu valsts politiskajai šķirai ir bijusi izšķiroši svarīga, taču divarpus mēnešus pirms eiro ieviešanas un gadu un divarpus mēnešus pirms brīža, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, tomēr nav pareizais laiks, kad ākstīties ierastajā manierē.

Taču šodien nav iemesla uz visu skatīties tikai drūmās krāsās, jo rīt Latvija atzīmēs Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa 25. gadadienu. Tas, ko LTF (protams, ne viena pati, bet tomēr) panāca pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, tomēr ir visnotaļ elpu aizraujoši, un, ja kas, to pašu var teikt arī par to, ko tā rezultātā atjaunotā valsts ir izdarījusi kopš tā laika. No PSRS republikas uz NATO dalībvalsti 14 gados? No PSRS republikas uz ES dalībvalsti 14 gados? Tas tomēr ir lielisks sasniegums, ja arī joprojām esam viena no ES nabadzīgākajām valstīm ar visu no tā izrietošo. Latvijas Republika ir brīva un neatkarīga valsts pasaules neatkarīgo valstu saimē. Domāju, ka par to mēs katrs varam katru dienu būt lepni un priecīgi, ja arī mums katram var būt un droši vien ir tāds vai cits iemesls par mūsu valsti un dzīvi tajā kreņķēties, tajā skaitā par politikāņiem, kuri mums ir uzmetušies uz kakla.

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti