Proti, jaunietis bija viens no tiem Krievijas karaspēka pārstāvjiem, kuri patlaban darbojas Sīrijā. Oficiālā versija par viņa nāvi ir tāda, ka viņš esot pakāries. Vecāki ir teikuši, ka tajā pašā dienā, kad dēls gāja bojā, viņi ar viņu ir runājuši pa telefonu, un viņš ir izklausījies gluži laimīgs un nebūt ne kā cilvēks, kas pārdomā pašnāvību. Papildu sāpes viņiem radīja apstāklis, ka pareizticīgo priesteris atteicās dēlu svētīt pirms apglabāšanas, jo pašnāvība baznīcas acīs it kā skaitās grēks.
Problēma ar Krievijas oficiālo paziņojumu ir tāda, ka uz Vadima Kostenko mirstīgajām atliekām nebija nekādu zīmju, ka viņš būtu miris pakaroties. Toties radinieki ziņoja, ka viņam bija lauzts žoklis, lauzts deguns un sagrauts galvaskauss. Tie nu nebūtu uzskatāmi par ievainojumiem, saistāmiem ar pakāršanos. Ģimene prasa pilnīgu izmeklēšanu, lai arī tā nolēma neveikt atkārtotu mirstīgo atlieku sekciju, jo, kā teica Vadima vecāmāte, “neviens viņu vairs netraucēs.” Vadims tagad ir apglabāts un Dieva rokās.
Man personīgi liekas, ka ir iemesls domāt, ka oficiālā Krievija šajā gadījumā melo. Blakus minētajiem apstākļiem par puiša ievainojumiem - melošana Krievijas izpildījumā ir nepārtraukts process.
Attiecībā uz Sīriju kā tādu, pirmkārt, cars Vladimirs pirms mēneša uzstājās Apvienoto Nāciju Organizācijā, kur viņš plaši klāstīja domu, ka tā dēvētā “Islāma valsts” ir viens briesmīgs veidojums un tāpēc visai pasaulei ir jāsanāk kopā, lai pret to cīnītos. Kas ir noticis kopš tā brīža? Krievija ir bombardējusi ne jau īpaši “Islāma valsts” pozīcijas, bet gan visus tos, kuri cīnās pret Sīrijas diktatoru Bašaru al Asadu. Tajā skaitā tie ir bruņoti veidojumi, kurus aktīvi atbalsta Amerikas Savienotās Valstis. Tas būtībā nozīmē, ka Tuvajos Austrumos patlaban Krievijas Federācija karo pret ASV, un tā nu ir briesmīgi bīstama lieta.
Tajā dienā, kad Krievija sāka bombardēšanu Sīrijā, kāds vidēja līmeņa Krievijas bruņoto spēku pārstāvis uzradās ASV vēstniecībā Irākas galvaspilsētā Bagdādē un būtībā pateica “mēs tagad sāksim bombardēt, vāciet savas lidmašīnas prom.” Protams, Amerika neko tamlīdzīgu nedarīja, un kopš tā laika ziņots, ka kaut kādā līmenī starp ASV un Krieviju notiek sarunas, lai izvairītos no “negadījumiem.” Tomēr pirms pāris nedēļām skatījos raidījumu, kurā ASV gaisa spēku pārstāvim tika jautāts, cik bieži Sīrijā satuvojušās ASV un Krievijas kara lidmašīnas tik tuvu, lai katrā no tām pilots otru lidmašīnu varētu redzēt ar neapbruņotu aci. Cilvēks atbildēja, ka pēdējā reize bija iepriekšējā sestdienā un nebūt nebija vienīgā tāda. Katrā gadījumā te ir baisa situācija, jo pietiks vienam amerikāņu vai krievu pilotam kļūt pietiekami nervozam, lai izšautu uz otras valsts lidmašīnu, un tad gan, iespējams, būs vakars uz ezera.
Ja par melošanu, pēc pirmās bombardēšanas dienas no attiecīgās teritorijas, kā jau vienmēr, pienāca vēsts par bojā gājušiem civiliedzīvotājiem. Krievijas Ārlietu ministrijas reakcija? “Mums tādu datu nav.” Acīmredzot Krievijas Ārlietu ministrijā neviens neskatās CNN. Vai arī melošana ir tik instinktīva, ka tam nav nekādas vajadzības.
Lasītāji arī zinās, ka pirms kāda laika Krievija Sīrijas virzienā raidīja raķetes no Kaspijas jūras, kas no Sīrijas ir daudzu simtu kilometru attālumā. Krievija lielījās, ka visas raķetes esot trāpījušas paredzētajā mērķī. Citi ziņoja, ka vismaz četras no tām nokrita nevis Sīrijā, bet gan Irānā. Vēl jo vairāk, Krievija kārtējo reizi apgalvoja, ka mērķis esot “Islāma valsts.” Turcijas ārlietu ministrs bilda, ka labākajā gadījumā tikai divas no raķetēm trāpīja pa tādiem mērķiem, pārējās tomēr tika virzītas citu opozicionāru virzienā. Krievija apgalvoja, ka neesot nekādu bojāgājušu civiliedzīvotāju. Citi, protams, norādīja, ka bija gan.
Vadima Kostenko vecākiem “laimējās” tādā nozīmē, ka viņi sava dēla mirstīgās atliekas atguva, lai tās varētu pienācīgi apglabāt. Ukrainā, kur atbilstoši Krievijas nepārtrauktajiem meliem, Krievijas karaspēka vispār neesot, bojā gājušos zaldātus vienkārši aprok kaut kur grāvmalā bez jebkādas identifikācijas, un ģimenei netiek teikts nekas. Jo Krievijas karaspēka tur “nav”, vai arī zaldāti, kuri tur iet bojā, vienkārši ir bijuši apmaldījušies tūristi. Vai arī, kā kādreiz ir teicis cars Vladimirs, tie ir ukraiņu “fašisti,” kuri Krievijas karaspēka uniformu ir nopirkuši veikalā, lai radītu iespaidu, ka viņi ir krievu zaldāti.
Lieki teikt, šiem meliem ir pagalam īsas kājas. Žurnālisti Ukrainā ir atraduši pietiekami daudz krievu karavīru, kuri vaļsirdīgi stāsta, ka - jā, jā, mēs no Krievijas, kas tur liels? Pat pats cars Vladimirs netiešā veidā atzina sava karaspēka klātbūtni Ukrainā tad, kad kādā intervijā viņš teica, ja Krievija nebūtu iesaistījusies Ukrainā, tad ļaunprātīgie Rietumi būtu atraduši citu iemeslu, lai ieviestu sankcijas un represētu nabaga Krieviju. Protams, sankcijas sākās pēc tam, kad Krievija pārkāpa visus iespējamos starptautiskos likumus, - lai neminētu 1994. gadā parakstīto līgumu par Ukrainas “nedalāmību,” kuru parakstīja arī Krievija -, lai anektētu Krimu, taču tās kļuva daudz stiprākas un arī pastāvīgākas tad, kad cars sāka savu militāro avantūru Donbasā ar tā dēvētajiem “mazajiem zaļajiem vīriņiem.”
Visu laiku Krievija par savu rīcību Ukrainā ir melojusi tā, ka ausis kust. Plašākā nozīmē Kremļa kontrolētie televīzijas kanāli nepārtraukti borē domu, ka Ukrainā pērn notika pretvalstisks apvērsums un tagad pie varas ir “fašistu” hunta. Kā zināms, tur strādājošajiem “žurnālistiem” nav nekādu problēmu demonstrēt kadrus no kara Čečenijā un pat kara bijušajā Dienvidslāvijā, lai norādītu uz ukraiņu karaspēka “zvērībām.” Plaši tiražēts pagalam nepatiesais stāsts par krustā sistu puisēnu. Pagājušajā mēnesī Krievijā uzpeldēja apgalvojums, ka Ukrainas premjerministrs Arkādijs Jaceņuks savulaik ir karojis čečenu pusē un piedalījies “zvērībās pret krievu karavīriem.” Tie, kas to apgalvoja, arī uzrādīja fotogrāfiju, acīmredzot aizmirstot, ka ar "Photoshop" programmatūru grozīti attēli ir viegli jo viegli atpazīstami. Tāpat varētu turpināt, taču tas ir konteksts, kurā ir jāskatās uz Vadima Kostenko nāvi. Visticamāk, arī šajā gadījumā tiek melots un melots, un melots.
Politikāņi visā pasaulē mēdz melot. Mūsu valstī melots savulaik tika par pensiju neaiztikšanu brīdī, kad tuvojās pašvaldību vēlēšanas. Taču reta ir tā valsts pasaulē, kurā melošana ir padarīta par valsts iekārtas centrālo elementu. Krievija apgalvo, ka tur esot demokrātija. Nav tā nekāda demokrātija. Krievija apgalvo, ka vēlēšanas Krievijā allaž esot godīgas un atklātas. Diez vai. Krievija apgalvo, ka tā nevienu neapspiež, pret nevienu netiek vērsta diskriminācija. LGBT cilvēkiem par to būtu skarbas lietas sakāmas, un ne jau viņiem vien.
Krievija apgalvo, ka mūsu valstī rosās “fašisti” un tiek apspiesti tā dēvētie krievvalodīgie. Nav manīts, ka īpaši liels skaits krievvalodīgo tāpēc vāktos prom no Latvijas un uz mūsdienu Krieviju. Dzīvot Eiropas Savienībā tomēr ir krietni ērtāk nekā dzīvot autokrātiskajā sistēmā, kāda kaimiņvalstī pastāv jau sen.
Savulaik Vācijas kanclers Helmūts Šmits toreizējo PSRS aprakstīja ar vārdiem “Augšējā Volta ar raķetēm.” ASV prezidents Obama pērn teica, ka Krievija ir “reģionāls spēks, kas demonstrē vājumu.” Attiecībā uz pašreizējām Krievijas aktivitātēm Sīrijā, Obama ir teicis, ka tās esot “liela kļūda” un Krievijai būtu “jābūt mazliet gudrākai.” Vienādi vai otrādi, fakts ir tāds, ka Krievijas Federācijai ir pietiekami spēcīgs karaspēks, tajā skaitā ar pietiekami daudziem kodolieročiem. To ņemot kopā ar apstākli, ka Krievijā ir institucionāli melīgs un līdz ārprātam patvaļīgs režīms, jāsaprot, ka mūsu kaimiņvalsts rada briesmas visai pasaulei. Tas it īpaši būtu jāpatur prātā tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri čīkst par to, ka valdība patlaban palielina aizsardzības budžetu, tā nenodrošinot citas vajadzības. Bez pietiekamas aizsardzības pret Krievijas avantūrismu pensijām skolotāju algām nekādas lielas nozīmes nebūs.
Vieglas smiltis Vadimam Kostenko. Viņš noteikti nebūs vienīgais.
