Varu teikt, ka Žurnālistikas katedras personāla starpā man labākas draudzenes par Intu nekad nebija. Kā šodien atceros brīdi tālajā 1990. gadā, kad viņa, Ilze Šulmane, Dace Dūze un es toreizējā fakultātes mājā tagadējā Visvalža ielā (neatceros, kā to toreiz sauca) uz tapetēm zīmējām plānus jaunam žurnālistikas mācību plānam (cita papīra deficīta apstākļos vienkārši nebija). Maiņas bija steidzami nepieciešamas. Padomju laikā ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitāte apmācīja nevis žurnālistus, bet gan propagandistus, un tas nudien nav viens un tas pats. Inta, Ilze un Dace bija procesa avangards, tajā laikā universitātē bija pietiekami daudz iesūnojušu cilvēku, bet viņas bija pārliecinātas, ka ir iespējams mainīt veidu, kā tiek pasniegta žurnālistika, un lepojos, ka arī man tajā visā bija sava daļiņa darāmā un sakāmā.
Katrā gadījumā tas nebija bez Intas Brikšes ziņas, ka es savulaik ar savu bakalaura grādu televīzijas žurnālistikā kļuvu par Latvijas Universitātes pasniedzēju. Vēlāk katedra man piešķirs maģistra grādu par mācību grāmatas sarakstīšanu, lai arī grāmata finanšu trūkuma dēļ nekad netika izdota, un patiesībā tas notika tāpēc, ka starptautiskā akreditācija neļāva bakalaura grāda īpašniekiem būt par mācībspēkiem. Inta saprata, ka es esmu nevis akadēmiķis, bet gan praktiķis, kā arī to, ka jaunieši Žurnālistikas katedrā ierodas tāpēc, ka viņi vēlas strādāt attiecīgajā jomā, nevis kļūt par teorētiķiem. Tieši to es tur arī daru – mācu rakstīt žurnālistikas tekstus, nevis cenšos runāt par diskursa teoriju un visu pārējo. Vispār jau diezgan sen es neņemu kursa darbus un diplomdarbus, jo komunikāciju teorija nav mana stiprā puse, un studenti, ja reiz rakstīt teorētisku darbu, ir pelnījuši darba vadītāju, kas kaut ko no tā visa saprot.
Inta, kā jau akadēmiķe, daudz nodarbojās ar pētniecības darbiem, viņas interešu lokā bija žurnālistikas attīstība, politisko kampaņu analīze medijos, publiskā sfēra un postpadomju telpa. Reizēm viņa rakstīja tekstus starptautiskām vajadzībām un es tos tulkoju. Kā jau akadēmiska persona, Inta spēja būt visai haotiska, un reizēm tulkojamie dokumenti atnāca burtiski pēdējā brīdī. Tikām galā.
Mums ar Intu zināmā mērā bija līdzīga un drusku nerātna humora izjūta. Viņas skaņos un reizēm pat zviedzošos smieklus es ilgi atcerēšos. Vajadzības gadījumā viņa arī varēja būt stingra un pat barga. Vismaz es to nekad neņēmu ļaunā, it īpaši tāpēc, ka tajos brīžos, kad es viņas klātbūtnē ieminējos, ka varbūt ir laiks mest mieru darbam universitātē, viņa allaž sāka raudāt, un raudošas sievietes priekšā esmu tikpat bezpalīdzīgs kā jebkurš cits vīrietis. Ne tikai tāpēc, bet nākamgad būs ceturtdaļgadsimts, kopš pievienojos Žurnālistikas katedras štatam. Saku atkal, tas nebija bez Intas Brikšes iesaistes un atbalsta.
Katedrā viņa atstās lielu caurumu. Noteikti ir maģistra un doktora grāda studenti, kuri tagad ir pazaudējuši viedu darbu vadītāju. Kādam citam būs jākļūst par fakultātes dekānu. Kādam citam būs jāmāca visas tās lietas, kuras kādreiz mācīja Inta. Protams, studenti atradīs citu vadītāju, arī darba vietas tukšas nepaliks, bet tāpēc nav vieglāk akceptēt to, ka Intas Brikšes vairs nav.
Lai Dievs mielo kolēģes dvēseli un sniedz mierinājumu viņas ģimenei, kolēģiem un daudziem jo daudziem draugiem Latvijā un ārpus tās. Žurnālistikas attīstībā Inta Brikše Latvijā darīja ļoti, ļoti daudz, un daudziem viņas pietrūks pat ļoti. Vieglas smiltis, Inta. Vieglas jo vieglas smiltis!
