Taču sevišķi ražīgas brīvdienas bija citā iekšpolitikas nozīmē, proti – turieties, dārgie lasītāji, jo pēc sešarpus mēnešiem mēs visi dosimies pie urnām (nu, visticamāk ne gluži tik „visi,” kā Krimā, bet tomēr), un kārtējo reizi Saeimas vēlēšanās mums tiks piedāvāta vesela partiju plejāde.
Ingunai Sudrabai jautājums par to, kurās kamanās sēdēt, nu ir atrisināts. Sestdien kādreizējā valsts kontroliere paziņoja, ka rudenī viņa kopā ar domubiedriem vēlētājiem piedāvās partiju „No sirds Latvijai (NSL).” Man kā tulkotājam šis nosaukums ir mazliet mulsinošs – „To Latvia from the Heart?” Taču Kongresu nama mazajā zālē, tā vēstīts medijos, visiem gribētājiem pat vietas nepietika, partijas dibināšanai vajadzīgos 200 cilvēkus Sudraba savāca ar uzviju, lai arī sestdienas pasākums bija vien priekšvēstnesis, oficiālais NSL dibināšanas kongress būšot 5.maijā. Sanāksmes dalībnieki nodibināja 13 darba grupas atbilstoši Latvijas Republikas ministriju skaitam, lai izstrādātu attiecīgu programmu. Interesanti, ka savā uzrunā Sudraba izvēlējās uzsvērt domu, ka latviešiem nav jābūt tādiem, kā amerikāņiem, jo Amerikā „produkti it kā ir bez taukiem, bet aptaukojušos cilvēku vairāk nekā jebkur citur pasaulē” – tā viņas teiktais šorīt atreferēts vienā no mūsu laikrakstiem.
Grūti spriest, vai doma par rijīguma novēršanu būs īpaši veiksmīga valstī, kur pietiekami daudziem ļaudīm vispār ir grūti katru dienu pabarot sevi un ģimeni.
Vēl šorīt vairākos laikrakstos, visos gadījumos – 3. lappusē –, atrodama pilnas lappuses reklāma, kurā kādreizējais Latvijas politikas buldozers Ainārs Šlesers skaidro savus uzskatus par „nācijas izlīgumu.” Pie reklāmas atrodama informācija, ka to apmaksājusi Šlesera biedrība, kuras nosaukums arī ir „Nācijas izlīgums.” Krimas notikumi bijušajam satiksmes ministram ir devuši pārliecību: „No vārdiem līdz lodēm ir viens solis. Ukraina nekad nedrīkst atkārtoties Latvijā.” Kā to nodrošināt? „Piedosim viens otram. Neatdosim Latvijas krievus Krievijai! Tie ir mūsu cilvēki. Trešdaļa Latvijas nedrīkst justies lieki, bez savas dzimtenes un valsts.” Jādomā, ka Šlesers te nerunā, piemēram, par tiem „mūsu cilvēkiem,” kuri patlaban internetā vāc parakstus par domu, ka arī Latvijai, tāpat kā Krimai, būtu jāpievienojas Krievijai (man rakstot, šo petīciju ir parakstījuši 4266 cilvēki, tajā skaitā viens no pēdējiem bijis kāds no pietiekami tālās un eksotiskās valsts Haiti). Būtu jādomā, ka šīs petīcijas organizētāji piesaistīs likumsargu uzmanību, jo saukt pēc valsts suverenitātes izbeigšanas, tas jau šķiet esam krimināllikuma jautājums.
Būtība te ir skaidra: izlīgšana var notikt ar tiem, kuri paši ir gatavi izlīgt. Oktobrī redzēsim, cik veiksmīga vai neveiksmīga būs šī stratēģija.
Mazāk veiksmīgi par Ingunu Sudrabu sestdien klājās mūsu valsts „antiglobālistiem,” kuri arī mēģināja nodibināt partiju, bet, diemžēl, ne tuvu netika vajadzīgajiem 200 dalībniekiem. Antiglobālistu pārstāvji cerīgi bilda, ka varbūt nākamreiz izdosies, taču te atkal ir jautājums, cik daudz Latvijas iedzīvotāju vēlēsies jau atkal malt veco domu, ka varbūt tomēr nevajadzēja iestāties Eiropas Savienībā. Šķiet, tas ir vilciens, kurš tomēr jau sen ir aizgājis.
Te nu mēs atkal esam. Kārtējo reizi pirms parlamenta vēlēšanām partijas sāk vairoties kā … nu, sēnes pēc lietus ir apnicis jēdziens, teiksim – miltrasa pēc mitruma. Vēlētājam tas tikpat kārtējo reizi nozīmē, ka izvēle būs sarežģītāka, un tie, kuri negrib būt aptaukoti kā amerikāņi, vēlas izlīgt ar citiem vai atbalsta domu par antiglobalizāciju, ļoti iespējams, balsojot par attiecīgajām politorganizācijām savu balsi būtībā iemetīs miskastē. Protams, patlaban vēl ir pāragri vērtēt, vai Ingunas Sudrabas šarms un pieredze ļaus pārvarēt 5% barjeru un vai Latvijā izrādīsies esam pietiekami daudz ļaužu, kuri būs piemirsuši, ka tas pats Ainārs Šlesers zināmā mērā bija iemesls, kāpēc Valsts prezidents Valdis Zatlers padzina 10. Saeimu, tā nodrošinot jaunas vēlēšanas, kurās buldozera pārstāvētais spēks pazaudēja visas vietas Jēkaba ielas namā. Taču vēsture gribētājiem neko labu nesola. 11. Saeimas vēlēšanās piedalījās 13 sarakstu, mandātus ieguva vien pieci. 2010. gadā, tāpat – 13 sarakstu, pieci mandātu guvēji. 2006. gadā veseli 19 saraksti, veiksme uzspīdēja vien septiņiem. Kurš gan vairs atceras, ka toreiz uz ievēlēšanu sacerējās tādi saraksti, kā „politiskā patriotiskā apvienība DZIMTENE,” „Politiskā organizācija PENSIONĀRU UN SENIORU PARTIJA,” „Sociālā taisnīguma partija,” un „LATVIEŠU LATVIJA nacionālpolitiska Latviešu Aizstāvības Organizācija”? Kārtējo reizi vēlētājam būs gana sarežģīti izburties cauri politiķu piedāvātajai partiju ābecei.
Taču viens ir jāatceras vienalga: balss par partiju, kura nepārvar barjeru, ir balss, kas tiek atdota kādai no uzvarošajām partijām. Piemēram, tam pašam „Saskaņas centram.”
Nobeigumā vēl var konstatēt faktu, kas varbūt ir saistāms i ar notikumiem Krimā, i ar iekšzemes politikas aktivitātēm tepat mājās, proti – brīvdienās bija pilnmēness.
