Tāpat ir dabīgi, ka ne vien šie ļaudis nemēdz būt īpaši pļāpīgi par to, ko viņi Nacionālās drošības padomes (NDP) sēžu laikā ir pārrunājuši, bet arī pietiekami bieži par to runāt viņiem liedz likums par valsts noslēpumu.
Tāpat īpaši gatavi tērzēt par savu darbu bieži vien nav likuma sargi. Viņu darbs ir pietiekami konkrēts, taču ir dažādi iemesli, kāpēc viņi par to nevēlas runāt, piemēram, ar žurnālistiem un tātad ar plašāko sabiedrību. Mūsu valstī tas attiecas i uz Ģenerālprokuratūru, i uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, i uz policiju. “Pagaidām komentāru nav” – to nākas dzirdēt bieži vien. Protams, ir gadījumi, kad no politiskajām vai likuma aizsardzības debesīm kaut kas noplūst. Portāls „Pietiek.com” gandrīz vai katru dienu publicē dažādus dokumentus, kurus tam izdevies iegūt. Tas, kā portāls tos interpretē un pie kādiem secinājumiem tas no tiem nonāk – tas ir cits jautājums, bet dokumenti kā tādi tur ir un turklāt vairumā.
Taču lielākoties darbs tomēr notiek aiz šāda veida plīvura, un pēdējā laikā izrādās, ka sabiedrībai atliek pagaidīt, kamēr kāds pabeidz darbu attiecīgajā struktūrā un varbūt pēc tam izrādās gatavs esam mazliet (vai dažos gadījumos pat ļoti) lielākai vaļsirdībai.
Piemēram, pirms nedēļas aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks vairākās intervijās pat ļoti atklāti runāja par dažādām finanšu un politiskām nebūšanām, tajā skaitā bilstot, ka patiesībā Saeimā esot vien 15 vai 20 deputātu, kuriem ir nopietns darbs darāms, bet citiem ne. Par jaunās valdības veidošanu, kā zināms, ministrs ir tvītojis, ka tas esot “Lemberga triumfs”.
Abos gadījumos maz ticams, ka Vilks tā būtu darījis, ja viņš būtu kandidējis pirms pāris nedēļām notikušajās Saeimas vēlēšanās un patlaban arī būtu jaunās valdošās koalīcijas loceklis. Amats prasa savu. Nav amata, nav vajadzības klusēt.
Tieši šajā kontekstā patiesībā pat ļoti šokējoša šodien ir intervija žurnālā „Ir”, kurā ilggadējais (41 gads) prokurors Edvīns Piliksers būtībā Latvijas tiesību sistēmu nolīdzina ar zemi. Tajā skaitā šādi:
Ir: Kā jums šķiet – vai dzīvojam tiesiskā valstī?
Piliksers: Domāju, ka ne.
Jāatzīst, ka to lasot, es mazliet aizrijos. Centrālais elements minētajā intervijā ir tāds, ka Edvīns Piliksers daudzu gadu garumā bija galvenais prasības uzturētājs tā dēvētajā “digitalizācijas” prāvā, kurā uz tiesas sola sēž dažādi kādreizējie politikas, tā teikt, pusgrandi (patiesajiem grandiem, kā jau pie mums tas mēdz notikt, prokurori klāt netika).
Prokurors vēl paguva nolasīt apsūdzības runu un izklāstīt pierādījumus. Pēc tam sekoja aizstāvības advokātu runas, bet - ak, tavu nelaimi – tieši tajā brīdī Edvīns Piliksers kļuva 67 gadus vecs un tāpēc pēc likuma par prokuroru vairs strādāt nevar. Tieši tā. Daudzus gadus strādā pie prāvas, bet te vienā brīdī - hops! Formāla likuma dēļ, kā teicis pats stāsta varonis, viņš ir “noņemts no trases.”
Vēl “jaukāk” ir tas, ka viņš pēc tā visa ir piedāvājies kļūt par digitalizācijas prāvas konsultantu, jo otram prokuroram tomēr nav tikpat daudz zināšanu par lietas apstākļiem, un, kā teicis Piliksers, aizstāvības juristiem ir virkne argumentu, kas “balstās uz faktoloģiskām kļūdām. Faktu šajā lietā ir vairāki tūkstoši. Es šo lietu zinu gandrīz no galvas, uzreiz varu pateikt: nē, tā nav, kā advokāts runā.”
Bloga lasītājam nebūs trīs reizes jāmin, ko par šo piedāvājumu ir teikusi pati Ģenerālprokuratūra. Paldies, bet nē. Tas nebūtu lietderīgi. Protams, es nezinu, kā ĢP darbojas ar konsultantiem, ja vispār tā to dara, bet, ja cilvēks, kurš desmit gadus ir virzījis lietu, nav saglabājams procesā uz pēdējiem trim vai četriem procesa mēnešiem … nu tad kaut kas acīmredzot nav kārtībā, sākot jau ar minēto likumu par pensionēšanās vecumu.
Intervija ir vienkārši vienreizēja, un iesaku to izlasīt visiem pēc kārtas, jo tajā ir ļoti skaidrām acīm aplūkots tas, kas patlaban notiek mūsu valstī, tajā skaitā par Zolitūdes traģēdiju, tajā skaitā par to, kas patlaban darās „Knābī”, gan arī par to, kāpēc visu šo gadu laikā nav notiesāta neviena no patiesi lielajām zivīm mūsu politiskajā dīķī. Iesaku.
Taču galvenais šī bloga kontekstā ir tas, ka pilnīgi noteikti Edvīns Piliksers ar savām pārdomām nebūtu nācis tad, ja viņš joprojām būtu prokurors. Tieši tāpat kā Andris Vilks nebūtu nācis ar nicinošām pārdomām par valdības darbu, ja viņš joprojām būtu valdības loceklis.
Un tāpēc šo ierakstu nobeigšu ar varbūt mazliet atbaidošu domu:
Ko sagaidīsim no pirmās atklātās “es vairs neesmu amatpersona” intervijas, ko sniegs nupat no Drošības policijas šefa amata aizgājušais Reiniks?
