Protams, es nezinu un mēs neviens nevaram zināt, ko Valsts prezidents un Ministru prezidents viņdien Melngalvju namā pārrunāja. Kolēģi, kuri atradās telpā, kurā abas amatpersonas ieradās pēc tikšanās reizes, vēsta, ka premjerministrs esot bijis bāls un, paziņojumu par demisiju lasot, balss esot mazliet trīcējusi. Droši vien to var saprast. Kā nekā, cilvēks premjerministra amatā sabija ilgāk nekā jebkurš cits cilvēks neatkarīgās Latvijas vēsturē, varbūt ir grūti domāt par to dienu, kad pirmo reizi viņš no rīta pamodīsies ierindas Saeimas deputāta vai pat privātpersonas statusā.
Nevaram ielīst premjerministra galvā un dvēselē un zināt, ko tieši viņš domāja un domā par notikušo. Iespējams, kā to vakar komentārā rakstīja viena no kolēģēm, viņš padomāja, ka četros gados viņš tomēr ir paveicis ļoti daudz. Valsts ir izvesta no krīzes, pats premjers ir kļuvis pazīstams ne vien Latvijā, bet arī daudzviet citur pasaulē kā šī procesa galvenais arhitekts, ilgi lolotais plāns par eiro ieviešanu nu ir finiša taisnē. Varbūt tiešām tādā gadījumā ir laiks iet prom un beidzot atbrīvoties no mūžīgi ķildīgās un nereti bērnišķīgās koalīcijas, kāda laikā kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām viņa ir uzsēdusies uz kakla. Galu galā, aiz kalniem vairs nav nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas un, ja arī Valdis Dombrovskis nevēlas atkārtoti kļūt par Eiropas deputātu, katrā gadījumā viņš ir visnotaļ acīmredzams kandidāts, lai pēc vēlēšanām Eiropas Komisijā aizvietotu Andri Piebalgu. Varbūt pat par Eiropas Komisijas vadītāju viņš varētu kļūt.
Tik daudz par Valdi Dombrovski kā tādu. Vērts arī padomāt par to, kas mūsu valsti pārvaldīs nākamajos mēnešos. Vienalga, kuru cilvēku Valsts prezidents ar laiku izvirzīs Ministru prezidenta amatam, viegli nebūs, jo Saeimas vēlēšanas nu ir knapi 10 mēnešu attālumā, un ir ļoti skaidrs, ka politikāņiem parlamentā nebūs citas vēlmes, kā vien zīmēties vēlētāju priekšā. Ne jau velti vakar opozīcijas deputāti centās apgalvot, ka valdības apstiprinātā kompensācija Zolitūdes traģēdijas upuriem neesot pietiekama un ir palielināma. Tāpat Nacionālā apvienība jau tagad ir pateikusi, ka koalīcijas līgumu tā par saistošu neuzskata un, kā to pagājušajās brīvdienās intervijā pateica Raivis Dzintars, „par savu redzējumu esam gatavi aktīvi un brīžam pat agresīvi cīnīties, jo tam mūs ir deleģējis vēlētājs." It īpaši ņemot vērā to, ka kārtējo reizi „latvisko" partiju skaits laikā pirms Saeimas vēlēšanām sāk augt kā sēnes pēc lietus, tās partijas, kuras jau patlaban ir pie siles, tomēr darīs visu iespējamo, lai tur paliktu arī pēc nākamā gada oktobra. Publiskajā telpā ir izskanējusi doma, ka risinājums varētu būt ārkārtas Saeimas vēlēšanas, taču tas radītu ievērojamu politisku haosu tieši laikā, kad valsts ievieš eiro un sākas jaunais Eiropas Savienības finansēšanas periods, un diez vai tas būtu labākais variants. Valsts prezidentam Saeima būtu motivēti jāatlaiž, būtu nepieciešams referendums. Laikā starp bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojumu par Saeimas atlaišanu un 11. Saeimas vēlēšanām pagāja 96 dienas, mazliet vairāk par trim mēnešiem. Ja Valsts prezidents Andris Bērziņš Saeimu atlaistu šodien, tas nozīmētu vēlēšanas februāra beigās vai marta sākumā, piedevām tādā gadījumā vēl jo vairāk visā tajā laika posmā politiķiem vismazāk interesētu sabiedrības vajadzības, galvenais būtu makšķerēt balsis ar jebkuriem iespējamiem līdzekļiem.
Taču arī bez Saeimas atlaišanas Valsts prezidentam tomēr būtu vēl viens izdarāms darbiņš. Ja reiz valsts pirmajai personai ir pietiekami liela ietekme, lai valsts trešo personu pārliecinātu par demisiju, kā to apgalvo Saskaņas centrs, tad ir nepieciešams Melgalvju namā rīkot vēl vienu tikšanos, šoreiz ar amatā daudz zemāk stāvošu personu, proti – Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Šodien Dienā N. Ušakovs aktīvi skaidro, kāpēc viņš personīgi pilnīgi ne pie kā nav vainīgs, jo bēdīgi slavenās "Maximas" gadījumā „tur visi papīri, ja mēs runājam par tiem būvinženieriem, kuriem tagad jau ir apturētas licences, viss bija absolūti atbilstoši likumam, atbilstoši likuma normām visi dokumenti bija iesniegti." Piedevām, „šajā situācijā ne es kā pašvaldības vadītājs, ne jebkura cita pašvaldība, ja tajā notiktu līdzīgs negadījums, nevar uzņemties atbildību, tāpēc ka mēs dzīvojam tajā likumdošanas rāmī, ko pieņem Saeima." Ja reiz „visi papīri" bija kārtībā un tas ir galvenais, tad acīmredzot arī Ministru prezidentam nebija jādemisionē, taču vienādi vai otrādi viņš tomēr tā izdarīja, vēl piebilstot, ka viņš neakceptētu atkārtotu piedāvājumu par valdība veidošanu. Ja nu reiz tas nebija „brīvprātīgs Dombrovska kunga lēmums," kā to minētajā intervijā pateica Rīgas mērs, tad Valsts prezidents viņu par to pārliecināja, un tādā gadījumā tieši tas pats ir jādara arī ar pašvaldības vadītāju, jo "Maximas" veikals tomēr sabruka tieši Rīgā pēc tam, kad tieši Rīgas būvvalde akceptēja visus tos „papīrus." Ne Valdis Dombrovskis, ne Nils Ušakovs nestāvēja klāt pie būvniecības procesa, lai personīgi pārliecinātos, ka ar skrūvēm viss ir kārtībā. Viens no viņiem, vai brīvprātīgi vai citādi, saprata jēdzienu „politiskā atbildība." Aiciniet arī mēru pie sevis, prezidenta kungs! Acīmredzot, tas otrs no viņiem to joprojām nesaprot.
