Protams, Urbanoviča gadījumā nekāds liels pārsteigums tas nav. Kā visiem zināms, “Saskaņai” joprojām ir sadarbības līgums ar Vladimira Putina puslīdz diktatorisko partiju “Vienotā Krievija”. Minētajā komentārā nudien biju pārsteigts, ieraugot vārdus “Krimas aneksija,” jo “Saskaņas” attieksme pret pēdējā gada notikumiem Ukrainā nav bijusi īpaši specifiska. Vēl Urbanoviča kontā ir bēdīgi slavenā grāmata “Nākotnes melnraksts,” kurā noliegta Latvijas okupācija.
Taču komentārā “Austrumeiropas kareivīgās bailes” ir pāris lietas, kuras nevar atstāt bez apspriešanas pat tad, ja no Urbanoviča tās bija tīri sagaidāmas. Pirmkārt, notikumus Ukrainā pieredzējušais politiķis sauc par “pilsoņu karu.” Nu, nav tas nekāds pilsoņu karš! “Mazie zaļie vīriņi,” kuri uzradās vispirms Krimā un pēc tam Donbasā, tomēr nekādi vietējie nebija. Uz delnas tas bija redzams brīdī, kad vienā no pārņemtajām pilsētām “separātisti,” acīmredzot domājot, ka iebrūk vietējās pašvaldības centrālē, tā vietā iebruka … pilsētas operā. Atradušies savējie! Tas, kas patlaban notiek Ukrainā, ir Krievijas karš pret Ukrainu, lai arī cik netīkami tas varētu izklausīties Urbanovičam un viņa līdzīgajiem. Bez Krievijas militārā atbalsta “separātisti” būtu sakauti jau sen. Paša Donbasa iedzīvotāji ir “balsojuši ar kājām” - bēgļu skaits mērāms daudzos tūkstošos. Pašā Krimā nemiers, it īpaši vēstures nudien apdalītajos Krimas tatāros, aug augumā. Lai Maskava izvāc no Ukrainas pilnīgi visus krievu karaspēka pārstāvjus un visu Krievijas militāro tehniku. Tādā gadījumā varbūt varēsim runāt par pilsoņu karu, bet tā būtu Ukraina pret “separātistiem” un teroristiem, ne pret lielo kaimiņvalsti.
Tālāk komentāra autors mums piedāvā garu sarakstu ar neveiksmīgiem mēģinājumiem pakļaut Krieviju, sākot ar 15. gadsimtu un beidzot ar Hitlera invāziju Otrā pasaules kara laikā. Doma tāda, ka arī šobrīd nevienam neizdotos Krieviju pakļaut, un pašreizējie Eiropas centieni nozīmē “pirmkārt, konfliktā dziļāk ievilkt Krieviju un piespiest to pieteikt sevi kā Donbasa separātistu sabiedroto, otrkārt, piespiest vai iemānīt NATO kļūt par Kijevas sabiedroto un tieši iesaistīt militārajās sadursmēs.”
No tā, vai Kremlis sevi “piesaka kā Donbasa separātistu sabiedroto,” nav ne auksts, ne silts, jo Krievija ir Donbasa separātistu sabiedrotā un, ja Urbanovičs to neredz, tad tas ir tīšs un cinisks pašapmāns. Nav jau cilvēks dumjš. Savukārt NATO ir skaidri pateikusi, ka nekādu plānu iesaistīties Ukrainas notikumos tai nav. Joprojām rit diskusijas par to, kā Ukrainai palīdzēt, bet vismaz pagaidām svaru kausi sliecas letālu ieroču nepiegādāšanas virzienā. Tā, protams, ir liela nelaime Ukrainai, taču ir skaidrs, ka karot ar Krieviju rietumu aliansei nav nekādu plānu. Un velti Urbanovičs piesauc kodolkara briesmas. Arī tad, ja ik pa brīdim kādam no Maskavas “elites” sagribas kodolieročus pažvadzināt, ir grūti iedomāties, ka pienāktu tas brīdis, kad Kremlis tik tiešām nolemtu kaut kur izmantot kodolieroci, jo tādā gadījumā būtu pilnībā skaidrs, ka Krievija - vai vismaz daļa no tās - tiktu noslaucīta no zemes virsas. Protams, tas, visticamāk, nozīmētu ļoti lielu pasaules civilizācijas iznīcināšanu, jo reiz sprāgusi viena bumba un tad sprāgusi otra bumba atriebības nolūkos - maisam gals būtu pavisam vaļā. Taču nav vienīgās alternatīvas salabināties ar mūsdienu Krievijas režīmu un sagaidīt kodolziemu. Pa starpu ir ļoti daudz citu variantu.
Kādu piedāvā “Saskaņas” pārstāvis? Lūk, kādu: “Latvijai vēl ir iespējams savā [Eiropas Savienības Padomes] prezidentūrā iesākt grandiozu procesu – ielikt pamatus saspīlējuma atslābumam starp Rietumiem un Krieviju. Rīgai vēl ir iespēja kļūt par „otriem Helsinkiem”.”
Tā kā “pirmo Helsinku” laikā Jānis Urbanovičs dzīvoja PSRS un, kā visi savienības iedzīvotāji, caur spundi tika barots ar propagandu un meliem, ļoti iespējams, ka viņš nezina, kas patiesībā Helsinkos notika 1975. gadā, kad pats “Saskaņas” līderis bija pusaudzis. Tur notika samits, kuru rīkoja Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, un paziņotais mērķis bija samazināt saspīlējumu starp PSRS un Rietumu pasauli. Nelaime bija tāda, ka samita galvenajā dokumentā citu jautājumu starpā bija runa par pēckara robežu negrozāmību Eiropā. Ne bez pamata trimdas baltieši tajā saskatīja atzinumu, ka Baltijas valstu okupācija tādējādi tiktu atzīta oficiāli. Toreizējais PSRS līderis Leonīds Brežņevs tā arī uzskatīja. Grāmatā “Jauna Aukstā kara vēsture” vēsturnieks Džons Luiss Gadiss citēja PSRS vēstnieku ASV Anatoliju Dobriņinu sakām, ka PSRS līderis “ļoti gaidīja publicitāti, kādu viņš iegūs, padomju tautai uzzinot par to pēckara robežu, kuru dēļ tā bija ziedojusi tik ļoti daudz, galīgo apstiprināšanu.” Ne pašos Helsinkos, bet piecus gadus vēlāk Madridē, kur notika tālāka attiecīgā dokumenta apspriešana, latviešu mācītājs Māris Ķirsons pārgrieza vēnu un izlēja gandrīz puslitru savu asiņu uz PSRS karoga, lai protestētu pret to, ka Padomju Savienība nebija ievērojusi gandrīz neko no tā, kas Helsinku dokumentā bija pateikts par cilvēka tiesību ievērošanu, tā iegūstot publicitāti visā pasaulē un visai pasaulei atgādinot, ka Baltijas valstis joprojām bija okupētas.
“Iepriekš cilvēki ir dedzinājuši karogus,” mācītājs Ķirsons pēcāk skaidroja. “Viņi ir pieķēdējušies pie sētām. Es pie sevis padomāju, kas ir vērtīgākais, ko cilvēks var dot kādas lietas labā? Tā ir savu asiņu izliešana.” Un tā viņš arī izdarīja.
“Helsinki 2” acīmredzot nozīmētu pašreizējās situācijas atzīšanu un iesaldēšanu. Nekādas tālākas sarunas par Krimu, nekādas tālākas sarunas par Donbasu. Tas būtu absolūti nepieņemami. Putins pirms pāris mēnešiem notikušajās Minskas sarunās nepiedalījās aiz labas gribas, viņu tomēr uz to spieda fakts, ka Rietumu sankcijas Krievijā ir radījušas pietiekami lielas grūtības.
Droši vien ir taisnība, ka ne to vien pārdzīvojusī krievu tauta ir gatava jostu savilkt vēl ciešāk, bet Krievijai ir arī starptautiskas finanšu saistības, kuras kļūst spiedīgas, kapitāls no valsts turpina plūst mežonīgos tempos, inflācija sit augstu vilni, arī tad, ja nekas nav “pieteikts,” Krievijas karš Ukrainā (un, ja kas, okupētās Krimas teritorijas apgādāšana) maksā bargu naudu, u.tml. Ar visu to, ka Putins patlaban izmisīgi meklē sabiedrotos Eiropā, par ko rakstīju aizvakar, Eiropas Savienība ir pietiekami stingri pateikusi, ka sankcijas paliks vismaz līdz šī gada beigām, jo šī gada beigas ir laiks, kad, atbilstoši Minskas norunai, Ukraina būs atjaunojusi pilnu robežkontroli arī patlaban “separātistu” apstrādātajās teritorijās.
Ir maz ticams, ka Kremlis to pieļaus. Joprojām atvērts ir jautājums par zemes ceļa nodrošināšanu starp Krieviju un Krimu, un tas, visticamāk, nozīmēs “mazus zaļus vīriņus” arī starp pašreiz okupētajām teritorijām un minēto pussalu. Līdz ar to nevar būt runa ne par kādiem “Helsinkiem 2,” vēl jo vairāk ne, kā savā komentārā to ir apgalvojis Urbanovičs, ja galvenā sarunu dalībniece šajā gadījumā būs nevis Eiropa, bet gan ASV. “Saskaņas” līderis uzskata, ka Eiropai “nav miera plāna Ukrainai” un tāpēc ar to ir jānodarbojas amerikāņiem. Nu, nav šī Amerikas lieta. Šī pirmkārt ir Ukrainas, tad Austrumeiropas un tad visas Eiropas lieta, jo šāda veida vardarbīga robežu pārkārtošana kontinentā nav redzēta sen. Vai, pareizāk sakot, nav redzēta ārpus Krievijas, kur tomēr arī nevajadzētu aizmirst par okupētajām teritorijām Moldovā un Gruzijā.
Ukraina patlaban asiņo un smagi asiņo. Urbanovičam tiktāl ir taisnība, ka, neskatoties uz pašreiz ļoti zemajām cenām, Krievijai joprojām ir ievērojami energoresursi, ir arī tas apstāklis, ka gluži izolēta Maskava nav. Tā dēvētās BRICS valstis (blakus Krievijai vēl Brazīlija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika) jau pērn paziņoja, ka jautājumā par Krimas aneksiju tās ieņems neitrālu pozīciju, tolaik eksperti to uzskatīja par Putina diplomātisku uzvaru. Taču Eiropas un it īpaši Baltijas valstu un vēl jo īpašāk mūsu valsts interesēs nav to visu akceptēt kā fait accompli. Jo apetīte tomēr aug ēdot.
Ukraina patlaban ir pelnījusi visu iespējamo atbalstu, tajā skaitā arī drošības ziņā. Lai arī kā Urbanovičam tas nepatiktu, gaidāmais ES Austrumu partnerības samits Rīgā būs “karalaika samits,” kā to ir pateicis ārlietu ministrs Rinkēvičs, jo, kā jau minēju, Ukrainā patlaban notiek karš. Kurā arī piedalās Krievija.
Ir kauns, ka Latvijā ir politiska partija, kura Krievijas pašreizējās izdarībās neko īpaši sliktu nesaskata. Kauns, ka ir partija, kura joprojām nespēj atzīt, ka Baltijas valstis PSRS laikā bija okupētas. Un kauns, ka ir partija, kura uzskata, ka Krievijas rīcība Ukrainā (un ne tikai) būtu piedodama. Manuprāt, te varētu runāt pat nodevības kategorijās. Nekādus “Helsinkus 2”!
