Drosme, apņēmība un spīts iepretim dabiskajām bailēm ir tās karavīra īpašības, kuras ļauj cerēt, ka agri vai vēlu cīņā var tikt uzvarēts pat stiprāks pretinieks. To lieliski pierāda ne tikai Latvijas Brīvības cīņas, bet arī pēdējo desmitgažu konflikti ārvalstīs.
"Iezīmētie"
Lāčplēša dienā LTV ēterā būs skatāma unikālā dokumentālā filma “Iezīmētie”- tā stāsta par to, kā kļūst par karavīriem, un tapusi, trīs LTV žurnālistiem piedaloties apmācībās un kļūstot par Latvijas armijas rezerves karavīriem, kā arī dokumentējot šo procesu.
Žurnālisti, kuri piedalījās šajā kursā, vienlaikus visu procesu dokumentējot, nekādas atlaides apmācību procesā nesaņēma.
Viss, sākot ar ierašanos Ādažu bāzē, beidzot ar brīvprātīgo dalību vērienīgajās militārajās mācībās “Namejs 2018”, tika fiksēts video ierakstos, tostarp arī pašu kursantu rokām.
Filma “Iezīmētie” pirmizrāde LTV1 ēterā un Replay.lv būs vērojama 11. novembrī pl. 19.10.
Vēl daži “atbira”, jau stāvot pie noliktavām un gaidot ekipējumu, saprotot, ka šis ceļš nav viņiem.
Pēc mācībām zvērestu deva jau tikai 37 cilvēki. Taču ne par viņiem šoreiz ir stāsts.
Starp sanākušajiem bija dažāda vecuma, dzimuma, tautību un profesiju pārstāvji. Priecēja, ka lielākā daļa bija “neatkarības laika bērni” – jaunieši vecumā no 18 līdz 20 gadiem.
Daudzus no viņiem dzina azarts – piedzīvojumu kāre, grūtību pārvarēšana, pierādīšana gan sev, gan citiem, ka vari!
Lielai daļai no viņiem tas bija tikai sākums, jo interesēja gan tālāks dienests bruņotajos spēkos, gan studijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.
“Es te esmu, jo mums ir te tāds… Kā lai saka korekti? Ne pārāk normāls kaimiņš. Vēl vienu 1940.gadu es personīgi pieļaut negrasos!” tā sacīja viens no jauniešiem Ričards.
Otra, ne mazāk nozīmīga grupa bija cilvēki, kuri dzīvē jau ko sasnieguši – iekopuši kuplas ģimenes, veiksmīgu uzņēmējdarbību vai profesionālo karjeru.
Šie bija cilvēki, kuriem reāla kara gadījumā būtu, ko zaudēt, tāpēc sargāt Tēvu zemi viņi nāca apzināti.
“Es nevēlos dzīvot tā sauktajā krievu pasaulē! Gribu būt gatava, ka gadījumā, ja nāks X stunda, es būšu tai gatava!” tā savu motivāciju skaidroja Iveta - trīs bērnu mamma no Saldus puses.
Dienēt nolēma pati, tam ziedojot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kam papildus sarunājusi vēl vienu brīvu nedēļu jau uz sava rēķina. Lai arī interesi par projektu izrādījis viņas vīrs, beigu beigās viņš brīvo laiku nolēma veltīt mednieku kursiem.
“Mans dzīvesbiedrs ir zemessargs. Kad bija Krimas okupācija, sākās karš Donbasā, viņš mājās glabāja ne tikai uzkabi un mugursomu, bet arī ieroci. Tajā brīdī es sapratu, ka tas tiešām ir nopietni un arī es nedrīkstu palikt malā!” tā par lēmumu iet brīvprātīgajos stāstīja Judīte – uzņēmēja, kura ik vakaru brīvos brīžus pavadīja pie datora un ar telefonu rokās, kārtojot darba lietas.
LTV Ziņu dienesta žurnālists Kārlis Roķis
Ikdienā veido sižetus par ekonomikas tēmām. Parādoties informācijai, ka Nacionālie bruņotie spēki aicina pieteikties pirmos brīvprātīgos rezervistus, kuri pēc intensīvas apmācības un zvēresta došanas kļūtu par armijas rezerves karavīriem, tieši viņš bija pirmais, kurš izlēma, ka jāpiesakās. Un izdarīja to skaļi – paziņojot visai redakcijai! Kārļa azarts un spēcīgā motivācija pārauga ārpus viena cilvēka personīgā ”projekta” jeb izaicinājuma. Apmācību noslēgumā tieši Kārlis tika atzīts par labāko kursantu!
“Gribu ne tikai aizsargāt valsti, bet arī sākt izstrādāt produktus Latvijas armijai. Te esmu nācis gūt skatu uz karavīra ikdienu un vajadzībām!” tā par lēmumu dienēt stāsta Andrejs – pēc izglītības kodolfiziķis, kurš civilajā dzīvē nodarbojas ar dažādiem inovāciju projektiem, vairāki no tiem guvuši atzinību kā Latvijas, tā starptautiskajā tirgū.
Tomēr viskodolīgākā motivācija bija Elenai un Andrim – mātei un dēlam - Latvijas repatriantiem no Magadanas apgabala Krievijā:
“Latvija mūs pieņēma, deva šeit mājas un jaunas iespējas. Šādi mēs valstij vēlējāmies pateikt “paldies”. Tas ir mazākais, ko varam dot pretim, jo demokrātija ir jāsargā! Mēs zinām, kā ir, kad tās nav.”
Tieši šīs atbildes visspilgtāk paskaidro, kāpēc šie cilvēki ir gatavi ziedot ne tikai savu laiku, bet pat pakļaut riskam veselību apmācību procesā. Galu galā arī likt uz spēles dzīvību pēc karavīra zvēresta došanas.
Šie cilvēki neprasa – kas man par to būs? Viņi rīkojas pēc bijušā ASV prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija mudinājuma – nevaicā, ko valsts var dot tev, bet vaicā, ko tu vari dot savai valstij.
Tas, ka mums ir sava brīva, neatkarīga demokrātiska valsts, nav dāvana, pret kuru var izturēties nevērīgi. Tā ir privilēģija. Laiku pa laikam tas tiek aizmirsts, ieslīgstot pašapmierinātībā un domājot, ka esošais miers būs ilgstošs. Pēdējo gadu notikumi gan ir pierādījuši, ka uz lauriem gulēt nevaram.
Tāpēc katram no mums, kuram šī valsts ir dārga, no vienkārša ideju paudēja jākļūst par darītāju, jākļūst par savas dzimtenes sargu.
