Kārlis Roķis: Svētākie karavīra vārdi

Latvijas karavīra zvēresta vārdi ir svēti, jo īpaši šie - “…netaupot spēku, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību…” Šos vārdus tāpat vien nevar teikt. Tos pasakot, iestājas pienākums. Pienākums, kura vārdā zvērestu devušais gatavs atdot visu.

Ja tie reiz ir teikti, atbrīvot sevi no pienākuma vairs nevari. Tam vajadzīga apņēmība un drosme. Šovasar šos vārdus sacīja 37 brīvprātīgie rezerves karavīri – iezīmētie, pirmie.

"Iezīmētie"

Lāčplēša dienā LTV ēterā būs skatāma unikālā dokumentālā filma “Iezīmētie”- tā stāsta par to, kā kļūst par karavīriem, un tapusi, trīs LTV žurnālistiem piedaloties apmācībās un kļūstot par Latvijas armijas rezerves karavīriem, kā arī dokumentējot šo procesu.

Žurnālisti, kuri piedalījās šajā kursā, vienlaikus visu procesu dokumentējot, nekādas atlaides apmācību procesā nesaņēma.

Viss, sākot ar ierašanos Ādažu bāzē, beidzot ar brīvprātīgo dalību vērienīgajās militārajās mācībās “Namejs 2018”, tika fiksēts video ierakstos, tostarp arī pašu kursantu rokām. 

Filma “Iezīmētie” pirmizrāde LTV1 ēterā un Replay.lv būs vērojama 11. novembrī pl. 19.10.

24.augusts, Alūksne. Vakars pirms karavīra zvēresta. Esam atgriezušies no nedēļu ilgām mācībām poligonā. Pārguruši, pat dušā nav bijis laika ieskriet, kur nu vēl ieroci iztīrīt. Rīt mūsu lielā diena – zvērests, kam pienācīgi jāsagatavojas. Kaut visa mēneša laikā ik vakaru esam soļojuši, intensīvo kaujas treniņu dēļ nu jūtam, ka ierindas mācība atstāta novārtā.

Sākums it kā ir labs, taču vai nu pārguruma, vai uzmanības trūkuma dēļ kāds ik pa brīdim sajauc soli, par ko izpelnās ne vien instruktoru, bet pašu biedru aizrādījumus.

“Soļojam kā pīles,” kāds kritiski noburkšķ. Aizvien vairāk piezogas bažas, kā izskatīsimies rīt. Tās pastiprina viens no garākajiem – pašā priekšā soļojošajiem kursantiem, sacīdams, ka nevar atcerēties visus vārdus dziesmai “Mirdzot šķēpiem”, kura mums jādzied soļojot.

Grūta šķiet arī procedūra, kā jāiet pakaļ labākā karavīra balvai. Kaut to saņemt var tikai viens karavīrs, ja viņš atrodas otrajā rindā, par pareizu procedūras izpildi var nākties atbildēt jau diviem karavīriem. Pirmajā rindā stāvošajam vienā solī jāpaiet uz priekšu un jānostājas sānis, kamēr otrajam jādodas pakaļ balvai, militāri jāsveicina komandieris, jāziņo par ierašanos, jāpieņem apsveikumi, jāatdod gods vienībai un jādodas atpakaļ. Dīvaini, bet, kaut balvu kāro daudzi, baidoties kaut ko nesaputrot, iet pakaļ tai īsti nevēlas neviens.

Pienāk vakars – jāizmazgā un jāizgludina formas, jāiztīra ieroči, jānopucē zābaki. No agra rīta vēl jāpaspēj sakopt kazarmas viesiem un pēdējo reizi jāizmēģina ceremonija, pirms doties pie pieminekļa Siguldas kājnieku pulka kareivjiem, kur tradicionāli Alūksnes bāzē notiek zvēresta došana.

Rīts kazarmās sākas drudžaini – visi laicīgi piecēlušies, saģērbušies, taču darbi ievelkas. Paņemam ieročus un dodamies lejā. Ārā mūs gaida nodaļu komandieri ar kareivju uzšuvēm. Pēc armijas tradīcijas instruktori tās ar sitienu pielipina pie mūsu frenča krūtīm. Lepnums – pirmā pakāpe, ko jau tūlīt varēsim saukt par savu.

“Seržanta kungs, mēģinājuma nebūs?” vaicāju kursa priekšniekam Mārim Saleniekam.

“Iesim uz ceremoniju. Šis arī būs jūsu vienīgais mēģinājums!” viņš atbild. “Nu ko, ar dievpalīgu uz priekšu!”

Sākam soļot. Pēkšņi solis ir stingrs un noteikts. Ne miņas no kļūdām. Gaisā jūtams spēcīgs strāvojums. Visi ir koncentrējušies, atdodot sevi šim momentam par 200 procentiem. Tas strādā! Pat pagrieziens, kurā ik reizi sākām mīcīties, iet gludi. Tuvojamies vārtiem. Tur stāvošais dežurants militāri sveic visu vienību. Iekšā sāk vārīties emociju katls. Piemineklis Brīvības cīņās kritušajiem Siguldas kājnieku pulka kareivjiem, ko ik dienas uzlūkojām no bāzes, šķiet pēkšņi ieguvis jaunu nozīmi. Jau pēc mirkļa zvērēsim aizstāvēt ap to plīvojošo karogu krāsas. Sarkanā būs mūsu asins krāsa, bet šaurā baltā līnija - mūsu tautas dzīvība.

Pie pieminekļa stāv mūsu tuvākie, ko neesam redzējuši mēnesi, taču pie tā piesoļojam akmens sejām. Ar skatienu sveicam Kājnieku skolas karogu un augstos viesus. Skolas štāba virsseržants sāk lasīt zvērestu. Atkārtojot ik zilbi, caur ķermeni izskrien skudriņas. Pēkšņi atmiņā ataust visas grūtības, kuras pārvarētas, lai te varētu stāvēt.

“Sveicu jūs, karavīri!” pēc tam, kad esam pateikuši zvēresta pēdējos vārdus, nokliedzas Kājnieku skolas štāba virsseržants Gunārs Deksnis.

“Gods kalpot Latvijai!” mēs skaļi atbildam.

Brīdī, kad jāsveic valsts himna, emocijas noturēt nevaram. Mums tai skaļi jādzied līdzi, bet nespējam. Himna skan klusāk. Cenšamies, taču balsis lūst no aizkustinājuma asaru kamola kaklā.

Līdz sāpēm cenšamies kniebt pirkstos, kost mēlēs, lai neraudātu, būtu īsti veči, taču savākties ir arvien grūtāk un grūtāk. Raugoties uz karogu, acīs ir asaras.

Tā dēļ mēs celsimies, skriesim, kausimies un vajadzības gadījumā mirsim. Šodien esam izcīnījuši vietu karavīru brālībā. Brālībā, kurā galvenais ir dot, nevis prasīt, ko saņemsi pretī.

Pēc ceremonijas, dziedot “Mirdzot šķēpiem” soļojam atpakaļ uz kazarmām. Atkal solis ir viegls un dabīgs.  Nekas nemisējas. Arī dziesmas vārdus pēkšņi atcerējušies pat tie, kas to teicās nezinām. Kāpēc? Jo esam karavīri, kuri izcīnījuši savu mazo cīņu ar sevi.

Sajūtas, kādas katram valda iekšā, ir grūti aprakstīt. Kāds to salīdzina ar bērna piedzimšanu, kāds ar kāzām, taču ko tādu var piedzīvot tikai vienreiz mūžā.

Neatkarīgi no mūsu vecuma mēs pēkšņi kļuvām nobrieduši. Mūs vairs netur pašu būvētās iekšējās “nevaru” vai “negribu” robežas. Kā teica kāds no instruktoriem – jādzer tikai ūdens, jo viss pārējais ir galvās.

Kad cilvēkam nopietnākā vecumā tuvojas dzimšanas diena, parasti vaicājam – ko lai dāvina? Bieži šis cilvēks atbild – visu vai neko. Daudz laimes, Latvija, Tavā dzimšanas dienā! Mēs – brīvprātīgie rezerves karavīri - tev pasniedzam savu dāvanu. Dāvanu, ko vari apzīmēt ar terminu “visu”, jo nekā vērtīgāka par pašu dzīvībām mums nav.  

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti