Diena, kad devām zvērestu Alūksnes kājnieku skolā, bija brīvdiena. Uz to no malu malām sabrauca dienesta biedru sievas, bērni, mammas un draugi. Pēc mēneša izolācijas no ārpasaules beidzot ar tuvajiem varējām izpētīt pilsētu. Protams, ar kareivjiem un viņu ģimenēm bija pilni vietējie krodziņi un restorāni.
Kur vien ej, kāda smaidīga dienesta biedra seja priekšā. Šādi gadījās arī man, meklējot pusdienu vietu. Tajā satiku vienu no saviem dienesta biedriem – apmēram 18 gadus vecu jaunekli, kurš kopā ar mammu un jaunākajiem brāļiem ieturēja mielastu.
Nevilšus nācās dzirdēt viņa stāstīto. “Mamma, atceries, jūs visi teicāt, ka es neko nevarēšu. Atceries, tu teici, ka es armijā nevarēšu dienēt, jo pat gultu nevarēju saklāt! Atceries, kā pārmeti, ka nevarēju istabu sakopt! Atceries, ka teici, ka nevilkšot pārējiem līdzi fiziski! Mammu, es to izdarīju. Esmu mainījies. Esmu cits!”
Šie vārdi nav tukša lielība. Armija maina cilvēku, jo režīms nav viegls.
Celšanās 6.30. Gulta jāsaklāj tā, lai tā atgādinātu mājturības un ģeometrijas apvienojuma paraugu.
Kazarmas jātīra pašiem, līdz tās spīd un laistās. Turklāt laika tam visam atvēlēts ļoti maz. Neizdarīsi, ko prasa? Darīsi vēlreiz un vēlreiz, kamēr sanāks!
Nē, tā nav ņirgāšanās, bet disciplīnas un komandas darba pamati, kas ir gluži kā ierindas mācība.
Savas iekšējās un ārējās izmaiņas sākām fiksēt jau pirmajā nedēļā. Arvien mazāk žēlojāmies.
Ja kāds prasīja, kā jūtamies, atbildējām vienkārši – “paldies, labi!”. Arī militārā leksika iezagās mūsu valodā. Atbildes “tieši tā” vai “nebūt nē” kļuva dabiskas.
Ejot pastaigāties, sapratām, ka soļojam, nevis vienkārši ejam.
Tāpat mainījās prasības pēc komforta, iepretim civilajai dzīvei te pietika ar trim lietām – ēdiens, sausa gulta un silts ūdens dušā.
Par virsvērtību paša apziņā nemanot kļuva kolektīvās intereses. To vislabāk saproti, apgūstot mācību kursu poligonā. Katra karavīra uzkabe ar ķiveri un ieroci kopā sver ap 15 kilogramiem. Ar šiem kilogramiem nākas ne tikai staigāt visu dienu, bet vēl skriet, lēkt vai rāpot. Lai nekā netrūktu, karavīra rīcībā vēl arī ap 35 kilogramiem smaga mugursoma ar visu vajadzīgo. Pārvietojoties no vienas vietas uz otru vai veicot uzdevumu izpildi, tas viss jānēsā līdzi. Viss +30 grādu sutoņā!
Noberztas kājas, sastieptas muguras, mežģījumi un, nedod Dievs, locītavu iekaisumi piezogas nemanot.
Šādā situācijā tādi nepatīkamie sīkumi kā no ieroču siksnas noberztais kakls vai iekaisušās ceļu un elkoņu locītavas, ko zem mūžīgi piesvīdušās formas noberzušas aizsargu gumijas, šķiet ikdiena. Visi to neiztur. Allaž kāds lūst, taču tas, cik spējīga būs komanda, pierādās pārējo gatavībā sniegt atbalstu vājākajam. Piemēram, gatavībā nest biedra smago somu, pat ja pats esi izvārdzis. Gatavībā biedru vilkt aiz vestes, kad viņš vairs nevar paskriet, vai gatavībā viņam atdot paša kāroto šokolādi no sausās uzturdevas, lai viņš morāli nesalūztu.
“Galvu augšā! Nepadodies! Neesi bāba, saņemies!” šie bija vārdi, ar kuriem ik dienu viens otru uzmundrinājām. Protams, te veidojās draudzība, tomēr bija arī racionāls pamats. Piemēram, izrakt ierakumu 10 cilvēkiem ir vieglāk nekā astoņiem.
Ja kāds šādai pašatdevei nav gatavs vai kādam liekas, ka varēs “šļūkt uz citu ādas”, seko audzinošas sarunas paša kolektīva iekšienē.
Dīvaini, bet tās ir iedarbīgākas nekā ikrīta instruktoru rīkotā “morāles lasīšana”.
Un ne bez pamata – cilvēks ir sociāla būtne un agri vai vēlu sāk pielāgoties kolektīva prasībām. Turklāt tādās vietās kā armija tu sāc cienīt biedrus un komandierus, kas ir taisnīgi, jo, iespējams, jau drīz jums visiem nāksies stāvēt plecu pie pleca ierakumos.
