Haralds Ozols
Madara, kura nu jau ir divu bērnu māmiņa, uz Īriju strādāt atbrauca sešpadsmit gadu vecumā. Vairāk nekā desmit gadu laikā ir paspējusi strādāt dažādās pilsētās, mazu pauzi paņemot arī Latvijā, taču šobrīd viņa kopā ar vairākiem citiem latviešiem dzīvo Ziemeļīrijas Daunpatrikā un strādā nelielā vistu rūpnīcā.
Pati saka, ka ir laimīga, nekā viņai netrūkst, to skaitā arī latviešu kompānijas, tikai reizēm sanāk tik daudz strādāt, ka rūpnīcas vistas rādoties murgos.
Ja tā ir vienīgā sūdzība, ko atceros pēc mūsu sarunas, tad arī es laimes vārdā savos sapņos pieciestu pāris putnus.
Īrijas dienasgrāmata
Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols - devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv.
Atrodoties Īrijā, Madara patiesībā dzīvo latviešu sabiedrībā, skatās tikai latviešu televīziju un pat strādā kopā ar citiem latviešiem.
Tikmēr viņas bērni var brīvi skraidīt pagalmā ar citiem īru jauniešiem un kļūt par daļu no vietējo sabiedrības. Pat ja Madara būs citādāka Īrijas latviete nekā viņas bērni, varbūt tieši šāds ir veiksmīgs integrēšanās modelis.
Ivars Zviedris
Kādā Ziemeļīrijas mazpilsētā Daunpatrikā satikām Elīzu (5), Rodrigo (7) un Deividu (8). Viņi visi dzīvo vienā mājā. Viņiem ir jūras cūciņa, kaķis un pie ledusskapja pieliekams magnētiņš ar uzrakstu “Kāds Tevi Latvijā ļoti mīl”.
Šiem trijiem bērniem “kāds” Latvijā ir vecvecmāmiņa Ziemeļvidzemes mazpilsētā Rūjienā. Citi visi viņu radinieki ir šeit Ziemeļīrijā.
Izskatās, ka trijotne savu bērnību pavada bezrūpīgi. Pie mājās piestāj saldējuma mašīna. Visi trīs izskrien pa durvīm un nostājas rindā pie sarkanās mašīnas. Uz tās sazīmēti klauni un uzrakstīts, ka saldējums svaigi izgatavots tieši tev. Pa tirdzniecības logu mašīnas aizmugurē pie bērniem izliecas tetovējumiem bagāts saldējuma tirgotājs. Katrs no mazajiem tam pavēsta savu vēlmi un iedod naudu. Tetovētais onkulis aši sāk rosīties mašīnas iekšienē, un viens pēc otra mazie saņem kārumu. Onkulis piesēžas pie stūre un aizbrauc uz nākamo māju. Nav ne kases aparāta, ne kādas citas formalitātes, lai dabūtu kārumu. Pat mammas nav blakus. Vienkārši uz ielas piebrauc sarkana mašīna ar tetovētu onkuli, un saldējums ir rokā.
Varbūt arī Latvijā vajadzētu mašīnu bez liekām formalitātēm un saldējumu tieši tev? Tad, iespējams, kādam svešumā nevajadzētu uzlīmi pie ledusskapja -“Kāds Tevi Latvijā ļoti mīl”.
