Šis ir sliktākais variants, kas var notikt. Agresīvā komentētāja, kuru es sauktu par interneta trolli, jo viņa regulāri izlēja savu žulti arī pie "Re:Baltica" rakstiem, panāca savu — apklusināja pretēji domājošo balsi, līdz ar to arvien vairāk piepildot interneta vidi ar vienveidīgu, agresīvu saturu. Var diskutēt, vai konkrētā Obamas runa bija piemērots mācību materiāls skolēniem, bet to var darīt civilizēti — ar cieņu uzklausot otra viedokli, nevis agresīvi uzbrūkot.
Šobrīd rodas sajūta, ka interneta vidē ir zudušas visas pieklājības (un arī gramatikas) normas.
Aizbildinoties ar vārda brīvību, ikvienam ir tiesības otru rupji nolamāt, izsmiet vai pat piedraudēt ar fizisku vardarbību. Rezultātā cilvēki, kuri nav pieraduši pie šādas attieksmes, norobežojas un apklust. Līdzīgi kā reālajā dzīvē, kur klasē vai darba kolektīvā huligāns dominē un nomāc vairākumu. Virtuālajā pasaulē agresīvie huligāni pārņem informatīvo telpu, lai gan realitātē tā ir tikai maza sabiedrības daļa.
Ko darīt?
Galvenais — neklusēt un dalīties ar pretēju informāciju, lai būtu viedokļu daudzveidība. Nevis tikai nospiest “patīk”, bet gan “dalīties”. Droši vien arī jūs esat dzirdējuši kādu paziņu vai draugu sakām: iztīrīju savus sociālos medijus, nobloķēju virkni draugu, vai arī “atdraudzējos”, jo nespēju paciest tās muļķības, ko viņi raksta.
Mans ieteikums: ir vērts bloķēt tikai tā sauktos radikālos troļļus - cilvēkus, kuri nedzird citus viedokļus un izmanto katru izdevību, lai uzbruktu. Ar šiem cilvēkiem nav vērts ielaisties sarunās, tikai zaudēsiet laiku (un nervus).
Mums cilvēki bieži jautā, kādēļ taisām faktu pārbaudi, jo radikāļus tāpat nepārliecināsim. Taisnība. Bet mūsu faktu pārbaudes atzara "Re:Check" mērķauditorija nav radikāļi, bet gan cilvēki, kuriem nav viedokļa un kuri, saņemot tikai vienpusēju informāciju, arī var radikalizēties.
Piemēram, ja kāda mamma lasa tikai par vakcīnu slikto pusi un neredz informāciju arī par vakcīnu labajām īpašībām, nav pārsteigums, ka pēc zināma laika arī viņa sāk šaubīties, vai vakcinēt savu bērnu. Ja kādas skolas vecāki cīnās pret 5G telekomunikāciju torņa uzstādīšanu uz ēkas jumta, tad mūsu auditorija ir nevis tie daži skaļie vecāki, kas iestājas pret to, bet gan vairākums pārējo vecāku, kuri, visticamāk, pat nezina, kā īsti 5G tehnoloģijas strādā.
Ja jūsu sociālo mediju draugu lokā ir šādi cilvēki, tad runājiet ar viņiem, piedāvājot plašāku informāciju par konkrētiem jautājumiem. Svarīgi ir saprast, kā to darīt.
Vienkāršākais veids ir pie konkrētas diskusijas iekopēt saiti ar skaidrojošu informāciju no uzticama avota. Covid-19 laikā tas var būt mūsu "Re:Check" raksts vai skaidrojošs sižets no sabiedriskajiem medijiem, kur mediķi stāsta par vakcīnu nozīmīgumu vai masku valkāšanas noderīgumu. Pat ja pirmā pretreakcija no draugiem būs noliegums, vienmēr kāda daļa informācijas paliek prātā. Iespējams, šo informāciju izlasīs kāds garāmgājējs, kurš konkrēto diskusiju ieraudzīs nejauši, un tā noderēs viņam. Īsumā: svarīgi, lai konkrētajā noliedzēju burbulī būtu šī pretējā informācija.
Nākamais un daudz grūtāks solis ir iesaistīties diskusijā. Ja vien neesat ar lielu pacietību apveltīts cilvēks, kam ir daudz brīva laika, es šo variantu neieteiktu. Visbiežāk tas noved pie dusmīgiem apvainojumiem, kurā abas puses secina, ka otrā pusē ir “muļķis, kurš neko nesaprot”. Ja tomēr vēlaties paeksperimentēt, iesaku pirms tam izlasīt valodnieka un bijušā Kalifornijas Bērklija Universitātes pasniedzēja Džordža Lakofa grāmatu "Don't Think Of An Elephant". Tajā viņš skaidro, kādēļ cilvēki ar radikāli pretējiem uzskatiem nedzird viens otru un kā mēģināt veidot sarunu. Piemēram, uzdot jautājumus, pacietīgi klausīties un nedaudz pajokot. Kad man kāds saka, ka koronavīrusu izdomājusi valdība, vienmēr jautāju – kurš tieši no valdības to izdomāja? Kā tas notika? Sēdēja premjers Krišjānis Kariņš pie galda un vienā dienā izlēma, ka radīs un izplatīs jaunu vīrusu? Vai arī tā bija veselības ministre Ilze Viņķele? Jo konkrētāki jautājumi, jo labāk, jo tādējādi var parādīt šādu nepamatotu apgalvojumu absurdumu. Nesaku, ka šī pieeja vienmēr pārliecina skeptiķus, bet sēj zināmu pārdomu sēklu. Galvenais — darīt to draudzīgi. Ticiet man, tas ir ļoti grūti, sevišķi interneta vidē, kur nevar dzirdēt intonācijas un redzēt sejas vaibstus, tādēļ vienkāršāk ir iekopēt saiti uz pretēju informāciju un atstāt oponenta ziņā, vai ticēt tur paustajai informācijai vai ne.
Vēl daži tehniski ieteikumi, kas var noderēt
Atļaujiet rakstīt komentārus pie saviem FB ierakstiem tikai apstiprinājiem draugiem. Jau zināmu laiku izmantoju šo iespēju. Tas nozīmē, ka mani ieraksti ir publiski, ar tiem var dalīties ikviens, bet komentēt var tikai mani draugi. Tas man ietaupa laiku, dzēšot rupjos komentārus vai bloķējot troļļus.
Ja esat dalībnieki konkrētās FB grupās, vienojieties jau iepriekš ar grupas administratoru par kopējiem noteikumiem. Piemēram, konkrētajā angļu valodas skolotāju grupā varētu atļaut pievienoties tikai jomas profesionāļiem un pēc iepriekšēja brīdinājuma bloķēt dalībniekus, kas asi uzbrūk citiem.
Par konkrētiem agresīviem komentāriem varat ziņot arī FB. Ja FB konstatēs pārkāpumu, tad dzēsīs konkrēto ierakstu vai arī uz noteiktu laiku bloķēs profilu.
Pēc kādiem kritērijiem FB to dara, man joprojām ir mīkla. Bieži bloķēto kontu īpašnieki vaino "Re:Check" kolēģus, bet tā nav taisnība. Mums nav tiesību un arī tehnisku iespēju bloķēt vai dzēst kaut ko FB. To dara atsevišķa cilvēku komanda, kas uzrauga, vai tiek ievēroti FB iekšējie noteikumi. Mēs šos cilvēkus pat nepazīstam. Ārvalstu presē daudz rakstīts par to, ka nav saprotams, kādēļ vienas rupjības FB uzskata par pārkāpumu un dzēš, bet citas ne. FB paši no paskaidrojumiem izvairās, sakot: ja atklās, pēc kādiem principiem saturu dzēš, negodprātīgi lietotāji izdomās taktikas, lai tos apietu.
Ja kāds jūs sociālajos medijos vajā vai draud fiziski izrēķināties, ziņojiet Valsts policijai. Maz ticams, ka policija rīkosies, bet viņiem likums paredz šādu iespēju. 2018. gadā Krimināllikumā stājās spēkā pants par vajāšanu, arī virtuālajā vidē. Ja jums tiešām ir bail par savu dzīvību, tad policijai ir tiesības uzsākt kriminālprocesu. Valsts policija man nevarēja pateikt, vai un cik lietas uzsāktas par vajāšanu virtuālajā vidē. Aptaujājot kolēģus no Rīgas reģiona pārvaldes struktūrvienībām, policijas preses dienests noskaidroja, ka pēdējos gados par slepkavības draudiem vai vajāšanu izbeigti trīs kriminālprocesi, viens atrodas policijas lietvedībā, bet vēl viens – nosūtīts prokuratūrai. Neskatoties uz mazo lietu skaitu, es tomēr ieteiktu vērsties policijā, jo tikai tā veidosies izpratne un prakse arī policistiem.
Pirmpublikācija Gētes institūta Rīgā tīmekļvietnē projekta #Baltimeli (www.goethe.de/latvija/baltimeli) ietvaros.