Latvijas Leļļu teātra vadītājs Vilnis Beķeris pērn medijos norādīja, ka Latvijas Leļļu teātris “pamazām, bet neatlaidīgi” cenšas lauzt stereotipu par to, ka pieaugušajam leļļu teātrī nav, ko darīt.
Šogad centība ir izsīkusi - izrāžu ne tikai trūkst - to nav vispār, deviņos jauniestudējumos un repertuāra izrādēs nav nevienas izrādes, kas paredzēta pieaugušajiem.
Pirms diviem gadiem Latvijas Kultūras akadēmijas rektors profesors Jānis Siliņš intervijā aģentūrai LETA izteicās, ka Leļļu teātrī “jābūt aktīvākai rīcībai”. Par problēmas cēloni Siliņa kungs nodēvēja teātra vadības nespēju “noteikt teātra attīstības mērķi”.
Pieci.lv raidījumā “Domnīca” Latvijas Leļļu teātra Mārketinga un komunikācijas daļas vadītāja Rūta Petrauska atzīst, ka nekas nav mainījies: “Leļļu teātrim ir vēl garš ceļš ejams un mērķis saprotams.”
Lai gan teātra pārstāve norāda, ka problēma pastāv, atbildot uz jautājumiem par pieaugušo izrādēm, viņa atkal un atkal vārda “pieaugušais” vietā lieto “jaunieši”. Latvijas Leļļu teātris esot dibināts un valsts finansējumu saņem “kā bērnu teātris”, pieaugušo izrādes Leļļu teātrī ir bijušas tikai režisoru un māksliniecisko vadītāju iniciatīva.
Otrs “Domnīcas” sarunas dalībnieks - režisors Girts Šolis (viņa izrāde “Dienas varonis: melnā komēdija ar cilvēkiem un lellēm” skatāma "Dirty deal teatro") - neatbalsta šādu teātra attīstības virzienu un norāda:
Ja būs pieaugušo izrādes, agrāk vai vēlāk būs starpposms - pusaudžu izrādes.”
Ģirts Šolis uzsver, ka Latvijā neesot režisoru, kuri prastu strādāt ar lellēm un veidot šīs izrādes. Tam piekrīt arī Rūta Petrauska. Pēdējās no deviņām pieaugušo-pusaudžu izrādēm, kas iestudētas Leļļu teātrī kopš 1999. gada, viņa nodēvē par “dažāda veida eksperimentiem”.
Viens no retajiem režisoriem, kurš no lellēm nebaidās, ir Mārcis Lācis. Arī viņš, tāpat kā Ģirts Šolis, darbojies radošajā apvienībā umka.lv, kas veicināja leļļu un objektu teātra attīstību Latvijā.
Pagājušajā gadā Latviijas Nacionālajā teātrī bija skatāma viņa izrāde “Novakars: Kopsavilkums”, 2010. gadā - kopā ar Regnāru Vaivaru turpat iestudēta Kārļa Skalbes pasakās iedvesmotā “Skalbi un valdi”.
Runājot par izrādi “Medījums”, kas šogad iestudēta “Dirty deal teatro”, pieci.lv raidījumā “Pieci rīti” Mārcis Lācis atceras laiku, kad mācījies Latvijas Kultūras Akadēmijā:
Mēs domājām, ja būs jāstrādā Latvijas Leļļu teātrī, tā kā tas tiek darīts tur, tad laikam ilgi neizvilksim.”
Ģirts Šolis norāda, ka leļļu teātra lauks ir jāturpina kopt.
“Mūsu valstī viss notiek caur fanātismu," saka Šolis. "Ja ir kāds fanāts, tad viņš ap sevi savāc cilvēkus, kuri atbalsta, urbjas, cīnās, līdz pierāda pārējiem pēc gadiem pieciem sešiem, varbūt nomirst nepierādījis, cik tā lieta ir bijusi interesanta. Varbūt pietrūkst viena tāda trakā, kas iepazīstina ar šo kultūru.”
Režisors gan piebilst, ka viņš tas neesot.
Šajā teātru sezonā kopjam stereotipus - Latvijas teātri baidās no lellēm, jo tās domātas bērniem, savukārt Leļļu teātris vairās no pieaugušajiem.
Kamēr trakie saņemas drosmi, varbūt noder Rūtas Petrauskas novērojums: “Mums ir arī trīsdesmitgadnieku kompānijas, kas nāk dzimšanas dienas svinēt, nopērkot biļetes uz Sniegbaltīti, un pilnīgi citām acīm raugās uz to visu.”
