Pamest karnevālu
Luga, kas dienasgaismu drukātā veidā ieraudzīja 1879. gada izskaņā, tolaik iezīmēja norvēģu drāmas meistara Henrika Ibsena attālināšanos no simbolisma un pievēršanos laikmetīgajai realitātei: tolaik pārdroši iztirzājot laulības dzīves neredzamākos nostūrus un vienlaikus pakļaujot skatītāja prātu diskusijai par vīrieša un sievietes attiecībām (starp citu, savulaik pat viesībās viesi tika aicināti neizvērst sarunas par izrādi, izvairoties no viedokļu sadursmēm saviesīgos pasākumos). Viena no populārākajām un iestudētākajām lugām Skandināvijā un savulaik arī pasaulē aktualitāti nezaudē nevienos laikos, pat vairāk nekā simts gadus pēc tās uzmirdzēšanas teātros.
Režisore Māra Ķimele Ibsena lugu “Leļļu nams” pirmo reizi jau izstāstīja 2003.gadā uz Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles skatuves, savukārt šogad Mazajā zālē režisore radījusi tuvplānu atsevišķām lugas tematiskajām līnijām. Turklāt jaunajā versijā režisore atņem Norai mātes lomu, ārpus stāsta atstājot oriģinālversijā esošos trīs Helmeru pāra bērnus, kas, iespējams, maina Noras izvēles smagnējību un vērtējumu arī skatītāja prātā.
Ja dramaturgs Ibsens ar lugu “Leļļu nams” norauj priekškaru ārēji skaistajai ģimenes dzīvei, liekot no maskarādes tērpa pārkāpt ikdienībā un runāt savus vārdus, tad režisores Ķimeles iestudējums ir jau pietuvinājums Norai. Viņa izrādes gaitā ir spiesta meklēt ceļu pie sevis pašas, izejot ārpus sabiedrības gaidām, apkārtējo spiediena, sociālo lomu diktētas uzvedības. Iziet ārpus šī leļļu nama, kura daudzās durvis bijušas ciet. Pielāgošanās un pakļaušanās ir bijis šīs sievietes līdzšinējais ceļš uz sevis izdzēšanu.
Aktrises Janas Čivželes daudzpusīgajā tēlojumā mājsaimniece Nora ir ārēji dzirkstoša mazā sieviete, kura sevi no mazotnes labprātīgi pakļāvusi vīriešu (modernā versijā: sabiedrības) spiedienam. Vēloties ar savu rīcību (vai atteikšanos no tās) priecēt citu, jaunā sieviete sākotnēji rod piepildījumu savai esībai. Līdz brīdim, kad viņa saprot, ka otrs nav gatavs atbildēt ar to pašu mirklī, kad tas visvairāk būtu gaidāms.
Neparedzēta nonākšana vienai pašai uz kūstoša ledus gabala, apdraudot pašai sevi, liek Norai atvērt sevi drosmīgam lēmumam: saprast, ka tikai katrs pats spēj atbildēt pats par sevi. Noras izskaitītā 31 stunda dzīvošanai līdz lēmuma pasludināšanai, līdz griestu iebrukšanai – gan iznīcina, gan liek celties situācijai pāri, izvēloties rīkoties.
Turpretī Noras vīra Tūrvala Helmera (Ivars Krasts) dzīve griežas vien ap viņu pašu: statuss un sabiedrības neskaitāmās acis, kas nepārtraukti vērtē gan ceļot, gan gremdējot. Kļūdām, ko kāds var ieraudzīt, vietas te nav. Šai kopdzīvē, kur vīrieti vada tā valdīt un pārvaldītkāre, sieva ir un paliek tikai kārtējā trofeja un galminiece vienlaikus. Ironiskā kārtā arī abu aktieru miesas uzbūve – garais privātīpašnieciskā Tūrvala augums Ivara Krasta tēlojumā pār ārēji sīko Noras trauslumu Janas Čivželes smalkajā elegancē – izrādē ataino gan ārēju vīra pārspēku, gan maldinošo nepieciešamību lielākajam sargāt mazāko, Tūrvala vārdiem sakot, “mazo putniņu”, “vāverīti”, “cīrulīti”, “nevarīgo radībiņu”. Lelisko Noras stāvokli pasvītro arī Helmeru pāra došanās uz ikgadējo maskarādi: Noras tēlu rada viņas vīrs, liekot viņai ietērpties Kapri meitenes nacionālajā tērpā un, tamburīnam skanot, dejot tarantellu.
Deja, kurai būtu jāpriecē skatītāji, Noras sejā ienes šausmas: viņa dejo ar nāvi (gan ar savu, gan ar doktora Ranka), kamēr vīrs tīksminās par priekšnesumu, pasvītrojot rotaļas un izklaides motīvu. Ivars Krasts pagaidām izrādē Tūrvala izmisumu padara otršķirīgu, īslaicīgu, neliekot domāt, ka tas ienesīs viņa dzīvē nelabojumu tukšumu, kurpretī Janas Čivželes Nora neatslābstoši liek apbrīnot aktrises spēju vienlaikus atainot kā spēju verbalizēt savu laimi, tā dziļo bezdibeni, kurā tā krīt, apzinoties, ka izlikšanās migla drīzumā izkliedēsies un viņai nāksies sastapt citu Noru. Vieglumu un rotaļīgumu kā kustībās, tā balsī nomaina skatiens tālumā un sava ķermeņa tīri fiziska atgūšana savā pārziņā. Spēja nostāties aci pret aci ar patiesību ir neizbēgams jaunās sievietes iniciācijas virzītājspēks.
Spilgts un aizraujošs Kaspara Znotiņa aktieriskais meistardarbs Helmeru ģimenes drauga doktora Ranka lomā atdzīvina Noras ikdienību ar maziem ikdienas priekiem līdz brīdim, kad doktors nonāk uz nāves gultas. Tas vēl vairāk satricina Noras ikdienu un tukšuma sajūtu.
Šis doktora tēls iestudējumā ar smalkām niansēm, emocionāli izteiksmīgiem skatieniem un mēmiem žestiem palīdz atklāt cilvēciskākas attiecības, kurās Nora uz mirkli var pietuvoties īstumam un siltumam, lai arī pavisam drīz nākas to visu atkal zaudēt.
Paralēli Noras un Tūrvala attiecībām, kurās viņi viens otram nepiedod kļūdas, norit stāsts par Noras jaunības draudzenes Linnes kundzes (Iveta Pole) un advokāta Krogstā (Andris Strods vai Edgars Samītis) attiecībām. Šai gadījumā abi jaunības dienu mīlētāji tomēr pieļauj kļūdu labojumu: piedošana, samierināšanās un otrās iespējas došana, tādējādi savām dzīvēm it kā rodot jēgu un jaunu turpinājumu.
Paslēpties gaismā
Vieta, kur lielākoties noris varoņu attiecības, ir Helmeru mājokļa vidus – viesistaba. Tā ir scenogrāfa Andra Freiberga iekārtota balta telpa ar daudz dažādiem gaismas ķermeņiem, diviem tumšiem ādas dīvāniem un mazām kumodēm ar atvilktnēm un durtiņām, kur paslēpti daži izrādes stāstu veidojošie rekvizīti. Tāpat kā Nora, arī šīs lietas – aizliegto cepumu tūta, alkohola pudele, tamburīns, zīda zeķes un citi – atrodas aiz kumožu durtiņām vai atvilktnēs. Pati viesistaba pārtop par starptelpu – par būri ar daudzām durvīm, kuras lielākoties Norai paliek aizvērtas, norobežojot viņu no pasaules un nosacīti liedzot viņai ietekmēt notikumu gaitu (pat pastkastītes atslēga ir pieejama tikai un vienīgi viņas vīram, kas nenovēršami ietekmē notikumu virzību), pakļaujoties citu diktētai dienaskārtībai. Telpu ik pa laikam ar kaitinoši priecīgām svētku melodijām piepilda plašu atskaņotājs, vēl vairāk piešķirot situācijai dramatismu, padarot ierasti rāmo Ziemsvētku laiku par eksistenciālu pārmaiņu laiku.
Izrādes scenogrāfijā liela loma ir ne tikai laika ritējumam, kas iezīmē izšķirīgus mirkļus (liktenīgās vēstules atvēršanu, doktora Ranka aiziešanu, jaunā gada iesākšanos u.c.), bet arī daudzajiem gaismas ķermeņiem un līdz ar to arī gaismas funkcionalitātei (gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers). Gaisma baltajā istabā ir svarīgs elements: tā ne tikai maina intimitātes pakāpi varoņu sarunu starpā, pilnveidojot atsevišķas ainas, bet arī izgaismo sarežģījumus un pārtop par barjeru varoņu satuvināšanās mirkļos.
Lai arī telpa ir askētiski iekārtota, Noras klātbūtnē tā ir pārpilna ar pretrunīgām izvēlēm un eksistenciāliem jautājumiem. Vēsturiski šī Ibsena luga bijusi ne vien sievietes meklējumi par savu līdztiesību, bet arī identitātes un pat nacionālās pašapziņas simbolisks meklējums atsevišķās valstīs un laikos. Turklāt izrādes izskaņa (oriģinālversijā ar Noras aiziešanu, nevis palikšanu, ko pats Ibsens vēlāk uzrakstīja kā otro kompromisa versiju ar “pareizām beigām, kur visi dzīvo vēl ilgi un laimīgi”) ir kā atvērts logs ar beigām bez morāles, bet ar vietu skatītāja paša lēmumam.
Kurpes no vieglām, skolnieciskām bezpapēžu “laiviņām” izrādes izskaņā Nora pārauj: viņa iekāpj augstpapēžu kurpēs, paceļoties pāri sev. Tām aizklaudzot, viņa aiziet ne vien no sava vīra, bet arī prom no sava līdzšinējā “es”, lai tur, ārā, satiktu un iepazītu sevi no jauna. Tā ir viņas iespēja pārtapt ne vien par jaunu sievieti, bet gan par citu cilvēku. Brīvu no atbildības pret otru. Tīru no aizliegumiem. Stipru dzīvot savvaļā un lēnām baudīt aizliegtos mandeļu cepumiņus.
