Nolemt sevi bojāejai
Šis patiesībā ir stāsts par vienu cilvēku. Par cilvēku, kas mēdz savas dzīves laikā piedzīvot galējās robežas sevī, neatbildot ne sev, ne citiem, vai šī sava brīvība jau nekāpj pāri citu brīvībām. Lūkojoties plašāk, tikpat labi tā ir grezna ilustrācija kādam laikmetam vai kādai sabiedrībai, kas periodiski vēstures annālēs ieraksta paši sev nolemtu bojāeju. Jau lugas autors japāņu 20. gadsimta rakstnieks Jukio Mišima savā darbā, atspoguļojot franču aristokrātu neatgriezenisko iznīkšanu, iespējams, vēstīja Japānas likteni (neveiksmīgs apvērsums) un savu pašgribēto aiziešanu ar harakiri paveikšanu.
Savukārt režisors Alvis Hermanis, uzsvērdams izrādes priekšvārdos to, ka franču revolūcija bija asns vecās Eiropas civilizācijas norietam, šo vēstījumu paturpina, apgalvojot, ka šis noriets turpinās joprojām. Līdz ar to arī trīs cēlienu atšķirīgie aktierspēles stili, ko režisors izvēlējies pats, gan liekot augstu latiņu aktrišu darbam, gan izaicinot skatītāju to vērošanā, bet pats to saucot par rotaļāšanos, darbojas kā tilti starp laikiem, starp kultūrām un starp vērtībām, ieskicējot to, ka viss ir viens, neatkarīgi no laika un vietas, kur cilvēks atrodas dzīvojot savu pašreizējo dzīvi.
Ļaujot sešām sieviešu dzimuma aktrisēm visnotaļ aizraujoši portretēt marķīzu de Sadu, ne reizi šim cilvēkam neparādoties klātienē, bet ieņemot aizvien izteiksmīgākus vaibstus, režisors konstruē divdabu cilvēkā.
Šo divdabas aspektu izceļ arī prasmīgā mākslinieces, kustību režisores, šeit arī aktrises Simonas Orinskas japāņu laikmetīgās dejas Buto tehnika, ko mēdz uztvert arī par grotesku un meditatīvu drāmas paveidu, ļaujot vērot cilvēka ārējās un iekšējās pasaules sinhronizācijas vajadzību, bet vienlaikus arī neiespējamību.
Neērtā cilvēces daba
De Sads, vēsturiska personība, vīrietis (lasīt: cilvēks) bez viņa paša tiek būvēts citu spriedumos un prāta konstrukcijās. Vienlaikus katra no aktrisēm ir tikai viens no cilvēka dabas spoguļiem: sievietes kā atspulgi tikumībai, negausībai, izvirtībai, viltībai, ticībai. Neskatoties uz to, ka visas sešas sievietes savstarpēji izrādes gaitā mijiedarbojas, atklājot dažādas saistību līnijas, katra no tām izrādē ir izrādes “vaininieka” marķīza de Sada “alter ego”. Patiesībā, lai arī izrāde portretē sieviešu savstarpējo attiecību smalko mākslu, vītu intrigās un puspatiesībās, emocionālā griezumā dzimums ir izdzēšams lielums (līdzīgi kā režisors, provocējot ar Austrumu spēles stiliem, ļauj sievietēm darboties kabuki un ''No'' žanra teātra stilistikā, kur vēsturiski Japānā ļauts uz skatuves būt vien grezni tērptiem vīriešiem). Paliek cilvēks. Bez piederības dzimumam, laikmetam, kultūrai.
Līdz kustību un balsu pievilcībai, izrādes mazie dārgakmeņi ir sieviešu monologi (īpaši aktrišu Sandras Kļaviņas un Kristīnes Krūzes izpildījumā), kuros atklājas izkoptas stāstniecības prasmes kopā ar dziļi psihoemocionālu vēstījumu.
Dzirksteļojošā Sandras Kļaviņas aktierspēle (pat atskatoties pēc maza noilguma uz piedzīvoto izrādi, pirmais, kas nāk prātā, ir šīs aktrises radītie monologi) grāfienes de Senfonas lomā aizrauj un liek arī stingt, jo aiz dzīves baudīšanas aizbarikadēts tās tukšums, līdzīgi kā aristokrātijas krāšņums (vareni Joza Statkeviča kostīmi, kas vēl vairāk izceļ cilvēka dzīves neērto dabu un pakļaušanos laikmeta garam) nebūt nesedz to cilvēciskās dabas kailumu. Savukārt aktrises Elita Kļaviņa Renē mātes, Montreijas kundzes lomā, Jana Čivžele Renē māsas Annas lomā un Regīna Razuma dievbijīgās baroneses de Simiānas lomā veidojušas savas varones atbilstoši to raksturiem, ietverot tajās cilvēka dabas noteiktas izpausmes, nesot tās cauri stāstam. Kristīnes Krūzes Renē ir mainīgākā un neparedzamākā loma – aktrise to veido uzmanīgi un smalki, nekrītot pārspīlējumos, bet pakāpeniski skicējot iekšējo esības evolūciju, nenogurdinot un netopot karikatūriskai.
Baisā transformācija, kas cilvēku mēdz izpostīt līdz esības kodolam, ir pārtapšana par to, ko pats visvairāk noliedz vai kam visvairāk pretojas. Ilgi līdzāsesot, mēs topam par tiem, kurus nepieņemam. Un tad, kad tas ir noticis, pietiek spēka aizcirst durvis otra priekšā. Tā, kā to šīs izrādes finālā līdz pēdējam mirklim visnotaļ neprognozējami izdara Renē, pati marķīze de Sada Kristīnes Krūzes prasmīgi uzturētā intrigā, savam iznīcinātajām un pārradītājam de Sadam. Jo palikt tur, kur tevi otrs dzēš ārā, ir labprātīgi atdoties iznīcībai.
Vai estetizēt bojāeju ir ļauts? Katrs pats ir savu ciešanu apbrīnotājs. Savukārt skaistums allaž ir izcēlis traģiskā neatvairāmību. Tā arī izrāde “Marķīze de Sada”, ar ko Alvis Hermanis ver durvis izrāžu spēles pagaidu dzīvesvietai, kļūst par izsmalcinātu pieminekli cilvēka būtībai, mūžam mainīgai un neapzināti destruktīvai. Jo tas, kurš visvairāk nodara mums pāri, esam katrs mēs pats.
