Klusums ir saspringts. Sastindzis. Priekškars ir nolaists pār garšīgu skumju pilnu telpu uz JRT Lielās zāles skatuves, kurā, melnbaltiem flīģeļa taustiņiem pieskaroties, režisors Vladislavs Nastavševs ietērpj emocijas intīmās romanču klavierkompozīcijās krievu valodā.
Pirmo reizi uz rudenīgo randiņu ar eskeipistu Nastavševu bija iespēja doties jau pērnā gada rudenī. Toreiz festivālā "Homo Novus" izskanēja koncerts - performance "Eskeipista dienasgrāmata", pildīts ar paša Vladislava Nastavševa režisētajām izrādēm komponētajām dziesmām. Tovakar tas nebija koncerts. Tā bija ļoti personīga saruna ar atnākušajiem kā traģipoētisks koncertfragments ar rudeņu piesātinātām notīm, trīcot spuldzei, režisora/komponista pašradītā eskeipismā.
Tikšanās šoruden muzikāli bija tikpat intensīva, cilvēciski asprātīga un līdz kaulam patiesa, bet monologs vai īsas sarunas ar publiku kompozīciju starplaikos izpalika, aprobežojoties ar "Labvakar", "Piedodiet" un "Paldies", un mazām intermēdijām, kuru galvenie varoņi bija rakstaina tējas krūze un stipra, sildoša dzēriena glāze uz flīģeļa.
Ja kāds apgalvotu, ka šis koncertuzvedums ir bez scenogrāfijas, tam nevarēs piekrist. Arī skatuves telpa ir iecienītākajās režisora tradīcijās - klausītājs ir uzcelts ar visu krēslu uz skatuves, paliekot aiz priekškara, tādējādi komponistam imagināri atklājoties gan akmeisma pārstāvja Mihaila Kuzmina, gan citu dzejas rindu virknējumā uz maza paaugstinājuma pie melna flīģeļa. Skatuves tehniskās konstrukcijas ir tikpat kailas un īstas kā koncertuzveduma saturs. Tiešs un patiess. Bez izskaistinājumiem. Tā ir atļauja ielūkoties iekšpusē. Aizkulisēs. Pārdzīvojumu aizkulisēs, kur slēpjas katarsītes.
Patīkami, ka arī viegla asprātība, kas vērojama režisora skumji eksistenciālajās izrādēs, pat stundu īsajā koncertuzvedumā ir neiztrūkstoša Nastavševa rokraksta iezīme. Šie daži ironiski apburoši punkti uz klaviertaustiņiem skumju dūmakā liek klausītāju rindās sanākušo lūpām savilkties smaidā. Šis īstums atbruņo. Uzdrīkstēšanās valdzina.
Lai arī pats Vladislavs Nastavševs uz skatuves vai pie klavierēm kā daļa no viņa režisētās izrādes ir jau zināma aina, tomēr šoreiz askētiskā formātā režisors, savā nodabā baudīdams mūzikas un dzejas mijiedarbības spēku, apzināti vai neapzināti, bet nenovēršami skrāpējas gar atnākušo personīgo pārdzīvojumu priekškariem. Tie pēc koncerta izskanēšanas tā arī paliek plīvojot Rīgas ielās savā nodabā.
Koncertuzvedums, kas ļauj ielūkoties kādā it kā svešā dienasgrāmatā, nav tā labākā recepte tiem, kurus skārušas rudens skumjas. Taču, iekšķīgi lietojot koncertuzvedumu, tā iedarbība ir nenovēršama - mazās plaisas sirds nostūros notrīs, bet vienlaikus veldzējoši attīra frekvences jauniem pārdzīvojumiem. Jācer, ka pienāks mirklis, kad Nastavševa klavierkompozīcijas, piemēram, plates formātā varēs baudīt arī aristokrātiskā vienatnībā tieši tad, kad pie durvīm klauvēs kārtējais akūtais skumju uzliesmojums.
