Šķiet, pirmo reizi es piekritīšu Solvitai Āboltiņai, kas pateica, ka Latvijas iedzīvotājiem Grieķijas attieksme nav saprotama. Vienīgā problēma, Solvita Āboltiņa šķiet nav tā labākā politiķe, kas varētu runāt, ka saprot tautas vēlmes (kaut vai atceroties viņas nokļūšanu Saeimā). Taču mēs tiešām Grieķiju nesaprotam. Viņi mums ir pārāk skaļi un bravūrīgi, mēs viņiem pelēki un garlaicīgi. Bet ir vērts palūkoties uz dažiem faktiem, kuri informatīvajā telpā vai nu tikuši pārprasti vai palikuši nesadzirdēti.
Par to, ka grieķi ir izdomājuši piespiest aizdevējus pastrādāt smagāk un tikt pie labākiem parāda atdošanas nosacījumiem, es teiktu: „Cepuri nost šādai valdībai!” Kāpēc?
Tāpēc, ka mūsu politikas zieds izmanto Grieķijas svētdienas referendumu, lai demonstrētu savu stingro stāju, ka svarīgi dzīvot taupīgi, smagi strādājot un tikai tad domājot, kā tērēt to, kas sastrādāts. Diemžēl jāatzīst, Latvija šajā jomā, kā mēdz teikt, pati nekvalificējas.
Pašu ministrijas atkal pieprasījušas desmitiem miljonu eiro vairāk, nekā budžetā pieejams. Nu ļoti taupīga pieeja... Tad man rodas jautājums - kāpēc mēs iedomājamies, ka varam mācīt grieķus?
Piesaucot grieķu nevēlēšanos strādāt un taupīt, nenāktu par ļaunu atcerēties, ka mums pašiem ir diezgan zema darbaspēka efektivitāte.
Ekonomisti un analītiķi to vien stāsta, ka jādomā, kā celt savas prasmes. Tad kur ir tas mūsu strādīgums? Visu dienu „ganos iet” un cerēt par to saņemt lielu naudu? Tas, ka mēs savu krīzi pārvarējām, pasakot tautai, lai savelk jostu? Atšķirībā no Grieķijas mēs savu krīzi unikāli iznesām tikai uz savu cilvēku pleciem, lai gan, iespējam,s bija iespējas dabūt atlaides arī no tiem, kam bijām parādā.
Es saprotu, ka parādi ir jāmaksā un eiropiešiem nav jāsedz citu saistības. Bet politikas un sabiedrības līmeni parāda politiķu paziņojumi. Kamēr Eiropas redzamākie politikas smagsvari runā par vēlētāju izvēles cienīšanu, aizdomāšanos arī par citu eirozonas vēlētāju interesēm, latvieši kā allaž kļūst vīzdegunīgi. Mūsu politiķi un daži monetārās sistēmas uzraugi jau izceļas: sak`, Grieķijas krīzē viss ir vienkārši, izmetam viņus ārā un tā būs labāk. Tikai nevajadzētu aizmirst, ka arī par mums tā kādreiz varētu pateikt. Mēs tikko pievienojāmies eirozonai un varējām to izdarīt tāpēc, ka krīze mūs pamatīgi nopēra. Neviens nesaka, ka mums grieķiem jāskrien pakaļ ar lūgšanos, lai šie glābj savas valsts ekonomiku; minimālā programma būtu kaut vai nemētāties ar izteikumiem, ka tā tūlīt paliks par kaut kādu banānu republiku, kura pārtiks tikai no starptautiskajām pārtikas pakām.
Skaidrs, ka neviens no mums nevar līdz galam saprast, kas notiek lielās politikas gaiteņos. Kāds paredz „Grexit”, citi atkal jau min, ka parādu krīze vilksies gadiem un Eiropa tā vien muļļāsies, sperdama soli uz priekšu un, iespējams, pussoli atpakaļ.
Bet manus iebildumus izraisa viena tautai piemītošā īpašība. Kāpēc mēs uzskatām, ka esam labāki par grieķiem? Tāpēc, ka nodevām savus pensionārus, skolotājus, valsts iestāžu darbiniekus un vispār strādājošos, pabalstus saņemošos cilvēkus?
Mēs esam tik lepni, ka Latvija ir piemērs, kam līdzināties, bet mēs esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Mūsu veiksmes stāsts ir bezierunu pakļaušanās saviem aizdevējiem, Nodevām paši savu līdzcilvēku intereses. Mūsu jaunās māmiņas saņem smieklīgu atbalstu bērnu audzināšanai. Vai mūsu pensionāri ir saņēmuši atpakaļ visu to, ko viņiem atņēma? Vai mūsu uzņēmēji ir priecīgi, ka pirmais, kas interesē valsti, ir iekasēt nodokļus un varbūt aizmirst par pakalpojumiem, kas jāsniedz?
Grieķi ir lepna tauta ar ļoti tālā pagātnē iesakņotu valstiskumu.
Grieķija kā valsts izkulsies cauri jebkam, bet manu cieņu un apbrīnu izraisa grieķi, kas šobrīd lec ar galvu pa priekšu tumšā ūdenī. Viņi paši atzīst: neviens nezin, kas būs tālāk, tomēr mums ir saglabātas galvenās lietas – pašcieņa, brīvība un neatkarība pieņemt savus lēmumus. Tās par naudu nenopirksi.
Protams, man var pārmest subjektivitāti, tāpēc, ka esmu dzīvojis Grieķijā un šo valsti ļoti iemīļoju, tāpat kā tās cilvēkus. Tie ir dažādi, tāpat kā Latvijā, Vācijā vai Lielbritānijā. Ir slinki cilvēki, ir strādīgi, ir iedomīgi un ir ārkārtīgi mīļi cilvēki. Grieķija ir tieši tāda pati valsts kā visas citas Eiropas valstis. Taču piekrītu kādam politologam, kurš Latvijas Radio ēterā atzina - Grieķijas referendums un krīze ir vērtību pārbaude visai Eiropai. Vienoti dažādībā, tā mēdz teikt par Eiropas Savienību, nu ko, te ir īstais pārbaudījums, cik vienota ir Eiropa? Odas priekam, visu eiropiešu lielā brālība... Sanāk - tie ir tikai saukļi?
Skumjā patiesība ir tāda, mums ir viens nekaunīgs brālis dienvidos, kuram jāpalīdz. Ja mēs nevaram viņam palīdzēt, tad vismaz mēs varam cienīt viņa izvēli un likt šo brāli mierā. Pārmest grieķiem, ka viņi manipulē pie lielā pokera galda, ir naivi, jo, ja šī krīze ir stāsts par džentlmeņu vienošanos un nerakstītām pieklājības normām, tad aizmirstam par naudu. Taču lielā politika un finanšu darījumi nekad nav par pieklājību, katrs skaita savu izdevīgumu. Un piekrītu Latvijas Universitātes profesora Ojāra Skudras sacītajam, ka neviens jau līdz galam nav saskaitījis, cik Grieķija ir atdevusi parādus. Tā lielā nauda, ko Grieķijai aizdod klāt, tūlīt pat atgriežas pie aizdevējiem. Tad kāds labums no šādas aizdošanas?
P.S. Kad ieraudzīju Laimdotas Straujumas paziņojumu, ka Eiropā ieceļojušo bēgļu uzņemšanas jautājumā Latvijai jau faktiski nebija izvēles, sanāca smiekli. Diemžēl pārāk bieži dzirdams, ka Eiropas lietās mums jau nav pārāk lielas izvēles. Varbūt der pamācīties no grieķiem. Ticu, ka lauksaimnieki par platību maksājumiem būtu tikai priecīgi deleģēt uz Briseli tādus politiķus, kas ar nagiem un zobiem cīnītos par katru eiro. Bet ko gan es te runāju, nekaunīgam būt taču nav smuki.
