Trauslā uzticēšanās
Rīgas dome SIA "Ātruma cilts" par 3900 eiro bija pasūtījusi "sižetu par aktuālām tēmām satiksmes nozarē", kas demonstrējams raidījumā "Zebra". Uzzinājusi par šāda līguma eksistenci, LTV paziņoja, ka sadarbību ar “Zebras” veidotājiem pārtrauc. Šāda neatkarīgo producentu "Zebra TV" darbība ir pretrunā ar licences līgumu. Raidījuma veidotājiem bija aizliegts nodarboties ar reklāmu, pārraidot apmaksātu informāciju.
"Zebras" žurnālists Pauls Timrots, lai gan kļūdu atzīst, tomēr uzskata, ka LTV rīcība ir bijusi pārāk skarba. Viņš ir pārliecināts, ka tā vietā būtu pienācies maigāks sods. "Noteikti var meklēt risinājumu," stāstīja Timrots. "Iepriekš tā nekad nav bijis, līdz ar to vienas kļūdas dēļ mest ārā raidījumu nešķiet korekts lēmums." Tātad — nekas tik traks neesot noticis.
Taču ir gan noticis, un LTV lēmums ir atbilstošs. Runa ir par to, vai skatītājiem ir pamats uzticēties, ka medijs tos nemāna. Stāstot, cik lielisks būs ''kapu tramvajs'', un noklusējot, ka par šo sižetu ir samaksājusi Rīgas dome, P. Timrots ir rīkojies pretēji tam, ko varētu gaidīt skatītāji. Turklāt arī pēc tam, kad līgums ir noslēdzies, šāda veida darījumu attiecības nevar padarīt par nebijušām. Sekas bija redzamas nekavējoties — lai gan šomēnes rādītais “Zebras” sižets par to, kā Nils Ušakovs un Emīls Jakrins braukā ar sniega tīrītāju, oficiāli nebija apmaksāts, iepriekšējā līguma esamība atstāj padaudz vietas skepsei par sižeta risinājumu un vēstījumu.
Uzticēšanos ir grūti iegūt un viegli pazaudēt. Tāpēc gribētos, lai šis notikums un veids, kā LTV jautājumu risināja, paliktu kā atgādinājums par to, ka nopietniem medijiem reputācija un profesionālie standarti joprojām ir svarīgi.
Pērk ar vērienu
Taču Rīgas domes un "Zebras" veidotāju līgumattiecības ir tikai sīks piemērs tam, kas kļuvis par visai izplatītu praksi. Rīgas dome mediju satura pirkšanai tērē miljonus un daudzos medijos parādās par "ziņām" nodēvēti reklāmas materiāli. Pirms vairākiem gadiem Iveta Kažoka norādīja uz īpaši sirsnīgu piemēru — arī citkārt tik ļoti nacionāli noskaņotā "Latvijas Avīze" Ušakovu intervē pielienošā manierē. Intervijas saturs ir tāds, ka grūti saskatīt viņu ideoloģiskos konfliktus. Par naudu Latvijas mediju vidē arī vēlamo attieksmi var nopirkt.
Līdzīgu pieeju nesen izmantoja arī Latvijas Banka nolūkā popularizēt eiro. Tā maksājusi žurnālistiem par sižetu veidošanu un apmaksājusi ārzemju braucienu uz naudas kaltuvi. Ko darīt, ja parādīt saviem skatītājiem naudas tapšanu gribas, bet pašām redakcijām budžets neatļauj? Pasūtījuma rakstu un apmaksātu sižetu apmaksāšana nav bijusi sveša arī dažādām ministrijām. Var tikai minēt, kādas summas patlaban tērē vēl dažādas iestādes.
It sevišķi pirmsvēlēšanu laikā glīti safrizēti un sabiedrisko attiecību speciālistu izdresēti, politiķi parādās uz žurnālu vākiem, sniedz portretintervijas, piedalās dažādos pasākumos. Papildus tam par reklāmu maskēta žurnālistika ir iecienīta nodarbe arī pašvaldībām.
Tērējot iedzīvotāju naudu, tās izdod avīzes, kurās var daudzināt savus labos darbus un izvairīties apspriest to, ko negribas apspriest, un negodīgi konkurē ar reģionālajiem laikrakstiem.
Izdzīvošanas stratēģija?
Nav jau tā, ka "sadarbībai" pieejamie žurnālistikas mediji to vienmēr dara tāpēc, ka nekādu problēmu savā rīcībā nespēj saskatīt. Daļa noteikti spēj, taču viņu rīcība ilustrē to, kā viņi esošajā mediju ekonomiskajā situācijā ir risinājuši profesionālu dilemmu. Viena iespēja ir stingri uzturēt žurnālistikas ideālus, kas paredz nodalīt apmaksātu saturu no redakcijas satura. Otra iespēja ir nodarboties ar biznesu — vai vismaz izdzīvot.
Skaudrā realitāte ir tāda, ka ideāli negarantē taustāmus ieguvumus un ētika negarantē pārticību un panākumus dzīvē. Ētikas mērķis un ieguvums ir kas pavisam cits. Aina par to, uz kādiem principiem kurš ir gatavs parakstīties, ir visai raiba.
Daļa mediju ir nosprieduši, ka negrib vai nevar atļauties modeli, kurā reklāmas ir nošķirtas no redakcijas materiāliem. Tā vietā viņi izvēlas otru alternatīvu, kurā dara to, par ko kāds ir gatavs samaksāt, tai skaitā mānīt lasītāju.
No tiem redakciju vadītājiem, kas paši spēj saskatīt šādas savas rīcības problemātiskumu, ir dzirdēta attaisnošanās — notirgojot sižetu vai vietu uz žurnāla vāka, viņi gūst iespēju uzturēt arī pārējo izdevumu, tai skaitā saražojot, iespējams, labu un neatkarīgu saturu un nodrošinot darba vietas. Šī pozīcija atbalsojas arī Timrota skaidrojumā — tikai finansējuma nepietiekamība esot novedusi pie šāda “pārpratuma” ar Rīgas domes apmaksātu sižetu.
Ilgais ceļš dūņās
Žurnālistikai nauda ir vajadzīga, taču ļaušanās slēptās reklāmas pircējiem nav ilgtermiņa risinājums.
Jo vairāk šādas darbības tiek normalizētas un jo plašāk izplatītākas kļūst, jo lētāk nāksies sevi piedāvāt. Jo nabadzīgāka ir žurnālistika, jo vieglāk tā ir nopērkama, un, jo vairāk tās būs nopirkts, jo nevērtīgāka un nespējīgāka tā kļūs. Jo vairāk mediji paļausies uz šādiem dūņainiem avotiem, jo vairāk uzmanības tiks pievērsts patiesajām izmaksām, ko prasa godīgs žurnālista darbs un kuras normālos apstākļos būtu jāsedz lasītājiem un atbilstoši pieteiktiem reklāmdevējiem.
Beigās lasītājs nolems, ka nav vērts skatīties raidījumu vai maksāt par žurnālu, ja aiz katra raksta var slēpties apmaksātas intereses. Uzticēšanās — pats svarīgākais medija resurss — būs iztirgota.
Nē, šis nudien nav ilgtermiņa risinājums. Pārdošanās ir ceļš uz aizvien lielāku nabadzību medijos, un no tās tikt ārā būs aizvien grūtāk. Ceļš uz skumjo finālu var būt garš, tādējādi kādam radot maldīgu priekšstatu, ka šāda rīcība ir ilgtspējīga, un viss turpināsies tīri labi. Taču šāds risinājums daudz neatšķiras no situācijas, kurā bedrē iekritis cilvēks izmanto kokus, lai sakurtu ugunskuru un sasildītos, nevis lai no tiem izveidotu kāpnes, pa kurām no bedres tikt laukā.
