Rezultāti pēc pasūtījuma?
Socioloģisko aptauju ideja ir tāda — izzinot mērķtiecīgi atlasītu izlases kopumu, var izdarīt secinājumus par visu ģenerālo kopumu, piemēram, noteiktas valsts sabiedrību. Šie principi ir gadu desmitiem ilgi empīriski pārbaudīti un attīstīti, bet arī tas nepasargā no kļūdām un nobīdēm.
Aptauju rezultātus ietekmē dažādi faktori: kā tiek formulēti jautājumi; cik precīzi tiek veidots izlases kopums; cik kvalitatīvi strādā intervētāji; kā tiek apstrādāti dati. Nevajag par zemu novērtēt cilvēcisko aspektu, kas var izpausties dažādos aptaujas īstenošanas posmos.
Ir dzirdēti mēģinājumi neprecizitāti skaidrot ar pieņēmumu, ka socioloģisko aptauju veidotāji gādājot tādus datus, kā vēlas redzēt pasūtītājs. Tādi pieņēmumi ir saistīti ar uzskatu, ka, daudzinot vienu politisko spēku par populārāku, nekā tas ir, un citu par mazāk populāru, var mēģināt ietekmēt svārstīgo vēlētāju izvēli. Atsaucoties uz aptauju datiem, var mēģināt vēlētāju pārliecināt, lai tas “neiznieko” savu balsi un atbalsta to politisko spēku, kam ir lielākas izredzes iegūt labas pozīcijas.
Nav redzēti tieši pierādījumi, ka šādi pasūtījumi nudien notiek. Aptauju veicējiem, kas gatavi uz ko tādu, ir jābūt ļoti drosmīgiem, jo negodprātības nākšana gaismā nozīmētu firmas reputācijas sagraušanu. (Tas gan nenozīmē, ka visi aptauju veicēji ir godīgi. Daža laba kantora darbā, kas iepirkumos uzvar ar zemām piedāvājuma cenām, datu falsifikācija ir redzēta. Taču tas ir cits stāsts — par izmaksu pazemināšanu vai nolaidību, nevis politiku.)
Ne gluži pašsaprotams ir pieņēmums, ka reitingi tiešā un paredzamā virzienā ietekmē vēlētāju izvēli. Par to atgādina kaut vai Otto Ozola viedokļraksts, kurā viņš uzņēmumu “Latvijas fakti” un telekanālu LNT apsūdzēja “viltus ziņu” radīšanā. No tā, ka “Latvijas faktu” vadītājs Aigars Freimanis ir Ministru prezidenta Māra Kučinska padomnieks, Ozols liek noprast, ka konkrētās firmas gādātie dati varētu būt veidoti “zaļzemnieku” interesēs. “Latvijas faktu” aptaujā šai apvienībai Rīgā maijā bija 5,9% vēlētāju atbalsts, bet “Vienotība” un Jaunā konservatīvā partija sarakstā bija palikušas aiz strīpas. “Zaļzemnieki” Rīgas domē tomēr neiekļuva.
Minētie dati no vēlēšanu rezultātiem vērā ņemami atšķīrās, taču precizitātes pret vēlēšanu iznākumu trūka ne jau tikai “Latvijas faktiem”, kas lielāko daļu respondentu aptaujāja vēl maija pirmajā pusē. Dažas nedēļas iepriekš arī SKDS dati liecināja, ka “zaļie un zemnieki” tiks domē, turpretī “Vienotība” un Jaunā konservatīvā partija — nē. Vai tiešām ir te redzami pierādījumi, ka notikusi apzināta manipulācija ar datiem?
Vērtējot publiskā viedokļa aptauju rezultātus, der atcerēties, ka tie nav tiešs nākotnes (piemēram, vēlēšanu rezultātu) paredzēšanas instruments. Labākajā gadījumā tas ir kaut cik adekvāts viena brīža noskaņojuma fiksējums. Cilvēku viedoklis var mainīties itin strauji, it sevišķi jau īsi pirms vēlēšanām.
Tanī pašā laikā gaidu un neskaidrības apstākļos vēlme piedāvāt minējumus ir liela, un daudzi to nespēj apvaldīt.
Arī mediji uz intervijām labprātāk aicinās sociologu, kas izteiks interesantas un pārliecinošas prognozes, nevis to, kurš godīgi pateiks — mēs nezinām un nevaram droši pateikt, kas notiks.
Aptauja kā politiskās kampaņas tehnika
Jāatzīst, ka sociologu darbs politisko kampaņu veidotājiem nenoliedzami interesē, un dažkārt kampaņotājiem var izdoties panākt atkāpes no vispārpieņemtiem aptauju rīkošanas principiem.
Piemērs ir ar starptautiskās tirgus un sociālo pētījumu kompānijas “GfK” Latvijas nodaļas līdzdalību veiktā aptauja, kas 2010.gadā 10. Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā notika pēc “Vienotības” pasūtījuma. Tā izpelnījās Latvijas Sociologu asociācijas kritiku.
Pētījuma dalībniekiem bija jāizvēlas, kuru no tikai diviem piedāvātajiem kandidātiem — “Saskaņas centra” Jāni Urbanoviču vai “Vienotības” Valdi Dombrovski — tie vēlas redzēt premjerministra amatā.
Šādā veidā tika iegūti dati, ka Dombrovski atbalsta 74% aptaujāto. To respondentu atbildes, kas neizvēlējās nevienu no variantiem, nebija par savu izvēli pārliecināti vai negrasījās piedalīties vēlēšanās, netika reģistrētas. Kandidāti tika parādīti nevienlīdzīgi (Urbanoviča vārdam klāt pierakstīti neglaimojoši fakti, Dombrovska vārdam — nē). Netipiski lielais iegūto atbilžu skaits (173 318) varēja radīt priekšstatu par to, ka tas ir sabiedrības viedoklis, lai gan, pēc “GfK” pēcāk sniegtā skaidrojuma Latvijas Sociologu asociācijai, aptauja uz reprezentativitāti nemaz nepretendēja. Taču iegūtie dati bija tādi, kas “Vienotībai” bija nepieciešami — tie labi noderēja mediju vēstījumu veidošanā un pārtapa ziņās.
Neseno pašvaldību vēlēšanu sakarā tāda veida neprofesionalitāte redzama nebija. Tomēr sociologu komentāri par aptauju datu atbilsmi velēšanu rezultātiem nekaitētu.
“Latvijas faktu” vadītājs Freimanis ir viens no tiem nozares pārstāvjiem, kas par šo jautājumu izteikušies. Tiesa, viņam, šķiet, vairāk ir gribējies analizēt nevis savas kompānijas darbu, bet gan oponenta Otto Ozola psihi. Par iespējamo vietu uzlabojumiem savas kompānijas darbā vai medijos izskanējušajās datu interpretācijās viņš nerunā. Taču atzīmē, ka pasūtītājam konkrētos datus nav bijis prātīgi publicēt vēlētāju viedokļu mainības dēļ tik tuvu vēlēšanām.
Aptauju dalībnieku kautrīgums
Nesakritības starp aptaujām un balsojuma rezultātu ir ne jau tikai Latvijas sociologu problēma.
Lielbritānijas publiskā viedokļa mērītājiem ir labi zināms tāds jēdziens kā “kautrīgie toriji” (shy tories). Ar to tiek apzīmēti Konservatīvās partijas atbalstītāji, kuri savu izvēli ārpus balsošanas kabīnes slēpj. Šis faktors var radīt būtiskas atšķirības starp vēlēšanu rezultātiem un priekšvēlēšanu aptaujām. Tieši tā notika, piemēram, 2015.gadā, kad aptauju dati konsekventi rādīja — leiboristu un konservatīvo pozīcijas ir līdzīgas. Tomēr vēlēšanu rezultāts Konservatīvajai partijai nodrošināja vairākumu parlamentā un ļāva pie varas nākt Deividam Kameronam.
Šķiet, pēdējā laika slavenākais piemērs, ka balsošanas iznākums būtiski atšķiras no prognozēm, ir pērnā gada ASV prezidenta vēlēšanas. Tikai retais no ietekmīgākajiem analītiķiem atļāvās minēt, ka uzvarēt varētu Donalds Tramps.
Pēc vēlēšanām ASV mediji un aptauju organizētāji kādu brīdi pavadīja pārdomās, kāpēc Trampa uzvara izrādījās tāds pārsteigums. Nosauktie iemesli bija dažādi, tai skaitā nepietiekama Trampa nozīmīgāko atbalsta grupu pārstāvniecība aptauju izlases kopumos; politiskie notikumi īsi pirms vēlēšanām un nenoliedzami arī “kautrīgo republikāņu” faktors. Visai liela daļa Trampa atbalstītāju apzinājās, ka viņš ir diskutabls kandidāts, un publiskā viedokļa aptaujās sniedza sociāli vēlamākas, nevis patiesas atbildes.
Aptaujas rezultāti un ierobežojumi
Neskatoties uz neprecizitāti, aptauju rezultātu ietekme uz politiskajiem procesiem aizvien pieaug. Aptauju rezultāti tiek izmantoti visdažādāko lēmumu pieņemšanā, tai skaitā medijiem izvēloties, kurus kandidātus aicināt uz diskusijām un ko viņiem jautāt.
Latvijas pašvaldību vēlēšanās viena no lielākajām intrigām bija par to, vai “Saskaņa”/“Gods kalpot Rīgai” saglabās vairākumu Rīgas domē. Šeit īpaši jāpiemin dati no vēlēšanu dienā veiktās nobalsojušo vēlētāju aptaujas pie iecirkņiem (exit poll). Aptaujas rezultāti liecināja, ka valdošo bloku atbalsta 42,9%. Realitātē par viņiem nobalsoja 50,82%. Rīgā mīt itin daudz “kautrīgo saskaņiešu”.
Kā norādījis SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, vairums no tiem, kas vēlētāju aptaujās negribēja atklāt savu viedokli, bija latviski runājoši. Latviešu valodas informatīvajā telpā attieksme pret “Saskaņu” ir kritiska, tāpēc tajā dalīties ar saviem politiskajiem uzskatiem daudzi nevēlējās. “Exit poll” organizētājiem “kautrīgo saskaņiešu” faktors bija zināms un, cik var noprast, tika sperti soļi tā mazināšanai, tomēr ar to īsti nepietika.
Savukārt žurnālistiem pietrūka piesardzības un kritiskuma pret aptaujas rezultātiem. Vēlēšanu naktī daudzos ziņu portālos lielais virsraksts bija, ka “Saskaņa”/“Gods kalpot Rīgai” nav ieguvusi absolūto vairākumu. Daži mediji to vēstīja pieļāvuma formā, bet citi — apgalvojuma. SKDS vadītāja Kaktiņa skaidrojums par konkrētās aptaujas datu ierobežojumiem un iespējamajām neprecizitātēm palika otrajā plānā. Tie lasītāji, kas lielākoties skrien pāri virsrakstiem (un tādu nav maz), aptaujas rezultātu (42,9% par Ušakovu un Ameriku) uztvēra jau kā līdzšinējās Rīgas vadības zaudējumu.
Balstoties uz aplamo aptaujas rezultātu, žurnālisti sāka itin nopietni apcerēt dažādus ne visai reālistiskus nākotnes scenārijus. Rīgas vicemērs Ameriks pat dabūja stāstīt, ka viņš esot gatavs strādāt opozīcijā un pieskatīt, kā iespējamie jaunie Rīgas saimnieki pilda savus bagātīgos solījumus.
Starp publiskā viedokļa mērīšanu un veidošanu
Pašvaldību vēlēšanu iznākums kaut kādā mērā sabalsojas ar Trampa uzvaras sniegto mācību:
mediji noteiktām idejām un pārliecībām var liegt piekļuvi publiskajai telpai, taču publiski dominējošie uzskati ne vienmēr sakrīt ar uzskatu daudzveidību, kāda eksistē cilvēku prātā.
Ja žurnālisti noteiktas idejas neatbalsta vai tās kritizē, tas nenozīmē, ka žurnālistu pozīcijai piekritīs arī auditorija.
No medijiem nevajag gaidīt, lai tie būtu precīzi sabiedrības viedokļa ilustrētāji. Izgaismojot noteiktus uzskatus, šie uzskati vienlaikus arī tiek konstruēti un interpretēti. Ziņojot par kaut ko vai kādu, mediji to vienlaikus arī padara atpazīstamāku. Šī radītā atpazīstamība atstāj ietekmi arī uz auditorijas uzskatiem, taču krietni grūtāk ir paredzēt, tieši ko auditorija par ziņoto domās.
To mēģina noskaidrot sociologi, taču arī socioloģijas instrumentārijs nav perfekts. Tādēļ publiskajā telpā noderētu vairāk pašu aptauju rīkotāju refleksiju par to, kas un kāpēc izdevās un kas ne. Tas ļautu labāk skaidrot, kā socioloģija īsti darbojas; ko no datiem var gaidīt un ko ne, un kā šādus datus korektāk interpretēt. Šīs ir zināšanas, kas vajadzīgas gan žurnālistiem, gan arī mediju satura patērētājiem.
