Jānis Buholcs: Tas, ko žurnālisti nedrīkst sacīt

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Lai žurnālisti varētu pildīt savu misiju, tiem jāspēj brīvi izplatīt informāciju, tai skaitā tādu, kas var nebūt tīkama. Vārda brīvība, protams, nav absolūta — pastāv ar likumu un profesionālās ētikas normām noteikti ierobežojumi. Taču daļa sabiedrības medijos nevēlas redzēt vēl krietni plašāku tēmu un uzskatu loku. Arī Latvijā žurnālisti var saskarties ar vienā vai citā veidā izteiktiem aicinājumiem par kaut ko nerunāt tāpēc, ka konkrētais skatījums neatbilst ideoloģiskajam pieprasījumam.

Šo parādību ilustrēšu ar diviem žurnālistikas materiāliem, kas publicēti 2019. gadā. Viens ir TV3 raidījuma “Melu teorija” sižets par to, ka Latgale, tai skaitā reģiona žurnālisti, atrodoties Krievijas informatīvajā telpā. Otrais — pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” raksts par sakariem starp Nacionālās apvienības (NA) biedriem un galēji labējo ideju atbalstītājiem no Ukrainas.

Šo materiālu tēmas ir atšķirīgas, un atšķīrās arī publiskā reakcija uz tiem. Savukārt kopējais — vienā vai otrā veidā tie abi liek domāt par to, ko un kādā veidā pie mums žurnālisti izvēlas stāstīt un kas notiek, ja kādu iemeslu dēļ kāds rīkojas atšķirīgi no tā, ko sagaida daļa publiskā viedokļa veidotāju.

Drauds tikt nosauktiem par “Kremļa ruporu”

Raksta “Kā NA biedri draudzējās ar Ukrainas galēji labējiem” uztveri un vērtējumus par to lielā mērā ietekmēja tas, ka tēma sasaucās ar vienu no Kremļa naratīviem par Latviju un Ukrainu. Proti — pārmetumiem nacistiskās simpātijās. Daļa no oponentiem diskusijās tviterī tā arī pateica: “Re:Baltica” ir Kremļa rupors, jo atkārto Krievijas režīma interpretācijas par sev netīkamajām kaimiņvalstīm.

"Re:Baltica" rakstam ir savi trūkumi. Tomēr, abstrahējoties no konkrētās publikācijas un tās mājieniem, var uzdot vispārīgāku jautājumu:

ko vajadzētu darīt žurnālistam, ja tas nonāk pie tāda secinājuma par Latviju, kam ir līdzības ar ārvalstu propagandas vēstījumiem?

Noklusēt, jo šādi secinājumi gandrīz noteikti tiks izmantoti pret paša valsti, tai skaitā sagrozītā veidā? Tomēr ziņot sabiedrībai, jo žurnālista pamata pienākums ir sniegt informāciju, tai skaitā kritisku — nevis nodarboties ar valsts un tās struktūru sabiedriskajām attiecībām?

Neatkarīgas žurnālistikas ideāli liek izvēlēties informēšanu. Tieši izgaismojot nebūšanas, žurnālisti var veicināt to novēršanu. Neignorējot problēmas, bet par tām runājot un tās risinot, ilgtermiņā tiek stiprināts arī valsts struktūru un sabiedrības noturīgums pret propagandu un citām politisko cīņu metodēm.

Reālajā dzīvē tas, protams, ir krietni sarežģītāk. Interpretācijas medijos tiek veidotas un aizstāvētas visdažādāko — gan cēlu, gan cinisku — motīvu dēļ. Skatījumi uz attiecīgo problemātiku rodas un attīstās dažādos ideoloģiskos ierakumos, kurus atstāt disputa dalībniekiem nav ne vēlēšanās, ne spēju. Sakarsētās debatēs zūd svarīgas nianses. It sevišķi sociālo mediju vidē ir viegli katram runāt par ko citu, kopsaucēju neredzot. Patiesība strīdos nevis dzimst, bet gan dalās mutāciju ceļā. Daļa sabiedrības žurnālistiku uztver par politiskā pasūtījuma instrumentu un netic, ka žurnālisti kaut ko varētu darīt pēc pašu iniciatīvas, labu gribēdami. Un, lai kādi būtu bijuši mediju darbinieku nodomi, viņu darbam var būt neparedzētas sekas.

Un tomēr arī tas īsti nav arguments pret žurnālistu pienākumu ziņot un sabiedrības tiesībām zināt. Diskusijas drīzāk iederas par to, kā kaut kas tiek vēstīts un cik pamatoti ir apgalvojumi. Žurnālisti, protams, mēdz arī kļūdīties, un par viņu darba kvalitāti ir nepieciešams runāt. To var darīt dažādos veidos, arī bez birku kāršanas.

Jums nebūs apšaubīt ministriju

Neatkarīgi no izraisītajām asajām reakcijām “Re:Baltica” raksts nekur nepazudīs. Pavisam citādi ir ar gadījumu, par kuru 2019. gada novembrī vēstīja TV3 raidījums “Melu teorija”.

TV3 sižets bija reakcija uz pagājušajā vasarā Latgales televīzijas kanālā ''LRT+'' pārraidītu interviju, kurā vietējais politiķis Pēteris Dzalbe kritizēja Latvijas Aizsardzības ministrijas budžetu, kā arī nosauca Krieviju par “iedomātu” agresoru un mudināja uz ekonomisko sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju. Žurnāliste Katrīna Tuņķele jautājumu uzdeva veidā, kas signalizēja piekrišanu Dzalbes pozīcijai, un par kritisku viņa sacītā uztveršanu nekas neliecināja.

Ar to pietika, lai “Melu teorijas” veidotāji apgalvotu, ka Latgale, tai skaitā turienes žurnālisti, dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Satraukušies par propagandu, “Re:TV”, kas reģionālo televīziju veidoto saturu padara pieejamu nacionālajai auditorijai, attiecīgo raidījumu no ētera izņēma. Dzalbes intervētāja, cik var spriest pēc “Melu teorijas” vēstītā, ''LRT+'' vairs nestrādā.

Dzalbes apgalvojums, ka uzskatu par Krievijas draudiem mums ir iestāstījuši Rietumu sabiedrotie, lai tikai mēs no viņiem pirktu bruņojumu, protams, ir absurds — tas ignorē Krievijas un Latvijas attiecību realitāti. Nav izslēgts, ka šāds viedoklis pie mums ir ienācis caur Kremļa medijiem — lai gan diez vai ir iespējams pierādīt, ka tas ir vienīgais veids, kā pie šāda uzskata kāds varētu nonākt.

Taču viena lieta ir konstatēt kādu problemātisku pozīciju, kas reiz izskanējusi televīzijas ēterā, un pavisam cita — tikai uz viena piemēra pamata izdarīt plašus vispārinājumus par Latgales informatīvo telpu un turienes žurnālistu uzskatiem. Viena lieta ir vērtēt, kādi cilvēki tiek aicināti uzstāties medijos, kādi viedokļi tiek popularizēti un kāda kopumā ir Latvijas reģionālās žurnālistikas kvalitāte. Pavisam cita — nosodīt par vienu jautājumu un viedokli. Nespēja šīs lietas nošķirt un šādā nespējā balstīta citu mediju darba vērtēšana ir satraucošs signāls tam, kādā virzienā attīstās Latvijas informatīvā telpa. Vai kas tāds ir iespējams tikai gadījumos, kuros ir bažas par Krievijas propagandu, vai varbūt par citām tēmām arī?

“Melu teorija” tā arī nepastāstīja, kāpēc Dzalbe īsti nonāca ēterā un kura lēmums tas bija. Neuzzinājām, kādus uzskatus parasti pārstāv raidījuma viesi. Žurnālistes pašas skaidrojums izpalika. Taču sižets pateica citu:

medijos nav pieļaujams apšaubīt Latvijas ministriju tēriņus un izteikt oficiālajai pozīcijai neatbilstošus ģeopolitiskos vērtējumus. Iespēja tikt nosauktam par Kremļa propagandas vēstījumu izplatītāju ir efektīvs drauds.

Kronis visam bija ''LRT+'' attīstības direktore Ineses Šuļžanokas atvainošanās Aizsardzības ministrijai. Lai arī ko mēs domātu par konkrēto ''LTR+'' ēterā izskanējušo interviju, ne mazāk dīvaini izskatās, ka medijiem jāatvainojas valsts iestādēm par to, ka ir stāstījuši lietas tā, kā valsts iestādēm nepatīk. Bet, ja medijs jūtas nedroši, tad nekā dīvaina tur gan nav.

Žurnālists, kuru gaida

Šeit rakstītais nenozīmē, ka Latvijas informatīvās telpas aizsardzības problēma nepastāv. Protams, ka pastāv. Tāpat tas nenozīmē, ka Kremļa naratīvi ir tikpat leģitīmi kā jebkuras citas interpretācijas un ka tiem pienākas pārstāvība Latvijas medijos. Protams, ka žurnālistam ir jāspēj nošķirt informatīvās sēnalas no graudiem. Jautājums ir par to, kurš un kā velk robežu starp patiesi nejēdzīgiem un pastāvēt tiesīgiem viedokļiem; par to, ko un kam ir atļauts pajautāt. Jautājums ir par mediju satura kontroli un argumentācijas kvalitāti.

Atšķirībā no “Re:Baltica” piemēra par “Melu teorijas” veikumu publiskajā telpā tracis neizcēlās. Rodas iespaids, ka vairums Latvijas mediju vides dalībnieku par gluži normālu uztvēra TV3 sižeta veidotāju argumentāciju un detaļas par mediju satura pārvaldību — kā arī neko dīvainu nesaskatīja tajā, kas ar ''LRT+'' intervijas vadītāju notika.

“Melu teorijas” sižets par ''LRT+'' neilustrē rietumniecisku mediju sistēmu, kurai vismaz vārdos liela daļa mediju profesionāļu un politikas veidotāju tic. Šis vairāk izskatās pēc tā modeļa, kuru var vērot austrumu pusē. Vēlamais žurnālists šinī modelī nav nedz “sargsuns” un varas kritisks vērtētājs, nedz arī brīvas viedokļu apmaiņas veicinātājs.

Šī modeļa žurnālista galvenā atbildība sabiedrības priekšā ir par to, lai nepateiktu neko divdomīgu un satraucošu.

Kad žurnālisti klusē

“Ja reizēm brīnāties, kāpēc žurnālisti nestāsta par būtiskām problēmām, iespējams, tas ir pašcenzūras rezultāts,” raksta Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne, kas veikusi pētījumu par pašcenzūru Latvijas medijos. Viņa secina, ka divi galvenie ārējie faktori, kas Latvijas žurnālistiem liek sevi cenzēt, ir medija gatavība pakalpot reklāmdevēju interesēm un piesliešanās kādam politiskajam spēkam.

Manis aprakstītās divas situācijas atšķirīgos veidos parāda vēl citus iespējamus pašcenzūras avotus — ar konkrēto mediju nesaistītu politisko uzskatu paudēju un citu publiskā viedokļa veidotāju vēršanos pret medijā izskanējušiem “nepareiziem” uzskatiem. “Re:Baltica” turpmāko darbu un pozīciju piedzīvotā pretreakcija, domājams, būtiski neietekmēs. Turpretī ''LRT+'' ir bijusi krietni ievainojamāka.

Apgalvojums par mediju pašcenzūras bīstamību nenozīmē, ka medijos var sacīt visu bez kādām sekām. 2016. gadā Latvijas Radio 4 rubrikā “Brīvais mikrofons” izskanēja kādas klausītājas izteikums, ka “daudz vieglāk ir iznīcināt tos 12 000 cilvēku, kuri [portālā Manabalss.lv] parakstījās [par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu] nekā pieminekli”, un raidījuma vadītāja piebilda vien, ka “nu, redziet, cik spēcīga aizstāvība ir mūsu piemineklim”. Piekrītu Latvijas Radio Izvērtēšanas komisijai, ka tas bija nepieņemami. Toreiz runa bija nevis vienkārši par žurnālistes viedokļa paušanu nevietā, bet arī par tādu izteikumu pieļaušanu ēterā, kas pauž gatavību uz vardarbību. Taču pat šis gadījums tika risināts profesionāli korektāk nekā “Melu teorijas” aprakstītais.

Robežas pastāv. Bet, ja žurnālistiem ir jāseko līdzi, lai neiedzīvotos pamatīgās nepatikšanās tikai savas nepiekrišanas dēļ, ir iespējams, ka tie biežāk vairīsies uzdot neērtus, taču pamatotus, jautājumus un pētīt sarežģītas tēmas.

Dažkārt ir ērti kaut ko neredzēt, nezināt un ignorēt. Taču tas nevar būt brīvas un neatkarīgas žurnālistikas princips, un tas arī traucē izvērtēt žurnālistu darbu pēc būtības.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti