Jānis Buholcs: Caurumi žurnālistu vairogā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Informācijas avotu aizsardzība ir viens no priekšnosacījumiem, lai mediji varētu darīt savu darbu. Avotiem ir jāzina, ka viņi var uzticēt savu identitāti, un žurnālistiem ir jāzina, ka varasiestādes viņus bez saprotama pamata nevajās par iegūto faktu ziņošanu sabiedrībai. Situācijas, kurās žurnālisti nonāk varasiestāžu redzeslokā, atkal un atkal atgādina, cik nepilnīga Latvijā ir žurnālistu un viņu avotu aizsardzība.

Kafkiskais process

Šomēnes Drošības policija (DP) uz iztaujāšanu bija aicinājusi Latvijas Televīzijas žurnālistu Ivo Leitānu un žurnāla “Ir” žurnālisti Indru Spranci. Viņi abi savos darbos bija vēstījuši par bijušā Korupcijas novēršanas un apkarošanas darbinieka Jura Juraša apgalvojumiem, ka viņam saistībā ar “Latvijas dzelzceļa” bijušā vadītāja Uģa Magoņa kriminālprocesu it kā piedāvāts kukulis.

Cik noprotams no iesaistīto žurnālistu publiski sacītā, DP žurnālista avotus atklāt neprasa, bet interesējas, vai sižetā minētie avoti ir patiesie avoti un vai Jurašs nudien ir sacījis to, kas viņam medijos ir piedēvēts.

Nav jau slikti, ka varasiestādes katrā jomā, kurai pieskaras, vēlas gaisināt vismazākās neskaidrības. Tomēr ir kaut kas kafkisks situācijā, kurā žurnālists tiek iesaistīts izmeklēšanā, kurā viņam nav pat iespēju noskaidrot, par ko īsti ir stāsts.

Ir zināms vien tas, ka lieta ir saistīta ar valsts noslēpuma izpaušanu, taču, ko tieši viņi izpļāpājuši, iesaistītie žurnālisti zināt nedrīkst. Leitāna norādi, ka sižets bija par iespējamu korupcijas gadījumu un korupcija nevar būt valsts noslēpums, DP darbinieki esot noraidījuši, jo “žurnālisti neesot likumdevēji, lai interpretētu likumus”. Likumi šajā realitātē tātad eksistē, bet tos saprast iesaistītajam nav ļauts. Līdz ar to nav arī paredzētas iespējas pārredzēt arī procesu un sevi tajā aizstāvēt.

Satraucošās attiecībās ar varasiestādēm iedzīvoties nav grūti, taču žurnālistiem Latvijā nav īpaša statusa saistībā ar pratināšanu, noklausīšanos, kratīšanu. Un, ja uztvertais risks piesaistīt varasiestāžu interesi žurnālistam būs pārlieku liels, tas viņu citkārt var atturēt no sabiedrībai nozīmīgas informācijas vēstīšanas.

Nenosargātie avoti

Daudz labāk nav arī jautājumā par žurnālistu spējām sargāt savus avotus, ar kuriem ir vienošanās par anonimitāti. Šeit jāatceras gadījums ar Ilzi Naglu, kuras dzīvesvietā policija 2010. gadā veica kratīšanu saistībā ar tā dēvēto Neo lietu jeb VID datu noplūdi. Policisti toreiz paņēma žurnālistes datoru un datu nesējus.

Likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” paredz, ka medijs informācijas avotu var nenorādīt un ka informācijas avota prasība, lai tā vārds paliek noslēpumā, medijam ir saistoša. “Lai aizsargātu personas vai sabiedrības būtiskas intereses, tikai tiesa, ievērojot samērīgumu, var uzdot norādīt informācijas avotu,” teikts likumā.

Varasiestādes toreiz apgalvoja, ka pretrunas nav, jo kratīšanas mērķis neesot bijis Ilmāra Poikāna identitātes noskaidrošana — tajā brīdī šī informācija jau esot bijusi noskaidrota. Kratīšanas oficiālais pamatojums bija atgūt nesankcionēti no VID sistēmas iegūtos datus un ievākt citu informāciju par to Neo izdarīto.

Taču Naglas datorā ziņas par Poikānu un viņa iegūtajiem datiem bija tāpēc, ka Poikāns bija Naglas avots, kurš Naglai bija jāsargā. Papildus tam mediju pārstāvja dators un datu nesēji var saturēt informāciju par vēl kādām viņas profesionālajām aktivitātēm, tādējādi apdraudot arī citus avotus. Ja datu nesēji žurnālistam tiek vienā vai citā veidā atņemti un tie nav šifrēti, tas faktiski nozīmē žurnālista kontroles zudumu pār informāciju, kas ir saistīta ar viņa avotiem.

Līdz ar to likumsakarīgs bija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, kurā norādīts, ka žurnālista izmantotu datu nesēju izņemšana ir saistīta ar vārda brīvības, tai skaitā informācijas avotu aizsardzības principu, pārkāpumu.

Divas puses

Žurnālistiem un varasiestādēm nebūtu obligāti jāatrodas pretējās nometnēs. Abu pušu uzdevums ir strādāt sabiedrības labā, kas ietver arī aplamas rīcības atklāšanu un novēršanu. Taču nereti gadās, ka vieni cīnās pret otrajiem, kamēr viņu īsto mērķu darbības izgaismošanai jau tā trūkst resursu.

Vismaz daļēji problēma ceļas no varasiestāžu un mediju dažādajām izpratnēm par to, kādām vajadzētu būt to savstarpējām attiecībām. Vienā pusē var saskatīt pārliecību, ka teju vai visiem indivīdiem vai organizācijām, kuru rīcībā varētu būt noderīga informācija, ir bez ierunām un pretošanās jāsadarbojas ar informācijas prasītājiem, lai palīdzētu to darbā. Otrā puse turpretim apzinās savas autonomijas nozīmi — atteikšanās no tās savukārt iedragā viņu iespējas pildīt savus uzdevumus. Tas tāpēc, ka viņu tiešajos pienākumos ietilpst patstāvīga domāšana un vērtēšana — tā vietā, lai būtu par instrumentu kāda cita rokās.

Pirmais akmens būtu jāmet tieši varasiestāžu dārzā. Šī nav pirmā reize, kad Ģenerālprokuratūra ir bijusi gatava novirzīt neadekvāti lielus resursus, lai pētītu to, kā žurnālisti veic savu darbu.

Ja “Aizliegtā paņēmiena” eksperiments par ordeņa piešķiršanas kārtību noveda pie pusgadu ilgas izmeklēšanas, tad ir jājautā — kāpēc varasiestādes žurnālistus uzskata par tik ļoti bīstamiem elementiem?


DP tikmēr noraida pārmetumus, ka Leitāna un Sprances iztaujāšana būtu mēģinājums ietekmēt mediju darbu. Patiesi, var labticīgi pieņemt, ka Ģenerālprokuratūras darbinieki un policisti vienkārši dara savu darbu un cenšas izzināt visas detaļas. Taču, pat ja šī nav apzināta žurnālistu iebaidīšana, tas nenozīmē, ka viņu darbības ir brīvas no šāda efekta. Domājot par rīcības samērīgumu, šādu iznākumu nedrīkst ignorēt.

Precīzāku izpratni un likumu gaidot

No šejienes divi secinājumi.

Pirmais — varasiestādes tā arī nav sapratušas, ko nozīmē Naglas uzvara Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Šim spriedumam vajadzēja būt par pastāvīgu atgādinājumu, ka žurnālistiem pienākas attiecīga aizsardzība.


Bez šādas aizsardzības žurnālistu iespējas pildīt savas funkcijas ir ierobežotas. Nav pieļaujams, ka dominējošais varasiestāžu viedoklis ir — ja vien ir iespējams izdomāt kādu ieganstu, mēs pratināsim un noklausīsimies, un izsekosim arī žurnālistus, ja uzskatām tos par saistošiem informācijas avotiem.

Otrais — kopumā Latvijas mediju darbības juridiskais regulējums ir nepilnīgs, un nepilnīgas ir tā interpretācijas.


Piemēram, Kriminālprocesa likums paredz, ka garīdznieki, advokāti vai tulki drīkst neliecināt par sev konfidenciāli uzticēto, un viņiem nedrīkst izņemt personiskos pierakstus. Uz žurnālistiem šāds statuss neattiecas. Arī likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kas ir spēkā kopš 1991. gada, nespēj samērīgi regulēt žurnālistu un mediju darbu mūsdienu apstākļos.

Normatīvajos aktos ir nepieciešams iekļaut, ko ietver žurnālista avotu aizsardzība un ko — paša žurnālista aizsardzība. Šajos jēdzienos ir jāietilpina ne tikai paša žurnālista tiesības un pienākums neizpaust informāciju par avotiem, bet arī žurnālista datu nesēju un jebkurā formātā ierakstītu darba materiālu aizsardzība.

Vai mēs kaut ko tādu varētu sagaidīt? Publiskajā telpā laiku pa laikam izskan ieceres par novecojušā preses likuma aizstāšanu ar ko mūsdienīgāku. Taču ar došanos laikmetam atbilstošas mediju juridiskās regulācijas virzienā nesokas. Tāpat kā ar varasiestāžu izpratni par mediju darba principiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti