Jānis Buholcs: Ātrie kredīti un informācijas vides kolonizēšana

Ātro kredītu reklāmas publiskajā telpā ir sastopamas teju vai ik uz soļa. Aizdevēji sponsorē dažādus pasākumus un aicina izmantot savus pakalpojumus, bet tīmeklī daudzās kredītus cildinošas vietnes ir atrodamas vieglāk nekā tie resursi, kas stāsta par finanšu pratību un ātro kredītu nozares problēmaspektiem. Šis ir tikai viens piemērs, kā ar vienveidīgu un masveidīgu komunikāciju ir iespējams pārmākt citas balsis konkrētā nozarē.

Papildus tam — jo lielāki ir caurumi mērķauditorijas izglītībā par attiecīgo jomu, jo neaizsniedzamāka tai ir vispusīgāka informācija, kas ļautu pieņemt izsvērtākus lēmumus.

Viegluma ilūzija

Ātro kredītu reklāmas, kas ņirb sabiedriskā transporta pieturvietās, ziņu portālu reklāmas baneros, radio un televīzijā, sola viegli pieejamu naudu. Tās uzbur ilūziju, kurā ātrie kredīti ir labs risinājums visdažādākajās situācijās — sākot no neplānotiem remonta darbiem un beidzot ar svētku rīkošanu, lai aizdevumu varētu vienkārši apēst.

Šīs reklāmas gan noslēdz obligātais aicinājums: “Aizņemies atbildīgi, izvērtējot savas iespējas kredītu atmaksāt!” Reklamētājiem ir jāievēro prasība potenciālos klientus nemudināt uz nepārdomātu rīcību.

Tomēr, strikti ņemot, ir pagrūti daudzināt ātro kredītu tā, lai reklāma nekādā veidā nemudinātu uz vieglprātību.

Viens aizdevējs piedāvā ņemt kredītu, lai “apsteigtu tēriņus”, cits — izvēlēties to, “kam var uzticēties”, vēl kāds mudina “īstenot savus plānus”, “laimēt atlaidi” vai, kļūstot par klientu, “ietaupīt” (!). Šajās reklāmās kredīta ņemšana ir veiksmīgs risinājums, kas vairo klienta rīcības iespējas. Kas notiek pēc tam, jau ir pavisam cits jautājums.

Protams, ka nesekos stāsti par klientiem, kas, aizņēmumu aizvien pagarinot vai arī ņemot jaunus kredītus, lai segtu esošos, ir pārmaksājuši vairākas reizes. Nebūs akcentēts, cik salīdzinoši augstas ir gada procentu likmes.

Te neredzēt, ka tieši mazāk turīgā sabiedrības daļa ir tā, kurai šādi nelieli aizdevumi ir vispievilcīgākie un tātad uz kuras rēķina kreditori gūst iespaidīgu peļņu.

Nozares izaugsmi lielā mērā nodrošina ienākumi no aizdevumu pagarināšanas — tātad no tā, ka cilvēki ņem kredītus, kurus viņiem ir problēmas laikā atmaksāt.

 

Reklāmas nauda ar bagāžu

Nebanku aizdevumi ir liels bizness, un tāpēc šīs nozares pārstāvji citiem spēj izteikt piedāvājumus, no kā tiem savukārt ir grūti atteikties. Šo firmu logo parādās uz Latvijas sportistu tērpiem; to piedāvājumi rotē arī visnotaļ cienījamu mediju reklāmas laukumos; aizdevēji sponsorē dažādus sabiedriski nozīmīgus pasākumus.

Vai un kādos apstākļos ir ētiski saņemt reklāmas vai sponsorēšanas naudu no uzņēmumiem, kuru pārstāvētā nozare pelna uz cilvēku finansiālā izmisuma vai nezināšanas rēķina? Vai tas ir pieļaujami vienmēr — kaut vai tāpēc, ka pēc likuma šī nauda taču ir nopelnīta legāli? Vai tas ir pieļaujami tad, ja šī nauda palīdz izdarīt kaut ko labu — atbalstīt talantīgus sportistus, apmaksāt žurnālistu darbu, organizēt sabiedriski derīgus pasākumus? Vai varbūt arī tas nav pieļaujami nekad?

Tāpēc, ka šāda reklāmas sadarbība publiskajā telpā normalizē nozari, kuras biznesa pieeja tomēr gluži nelīdzinās dimanta olai bez melnumiem?

Nedomāju, ka šeit ir viena universāli pareizā atbilde. Sadarbība ar nebanku aizdevējiem ir katra paša izšķiršanās, un katram pašam ir jāapzinās sava atbildība par rīcību. Ātro kredītu reklāmu daudzums publiskajā telpā parāda, kādu lēmumu daudzi reklāmas laukumu īpašnieki ir pieņēmuši. Vai un ko viņi domā arī par šī lēmuma ētisko pusi — tas lielākoties paliek noslēpums.

 

Pārņemtais tīmeklis

Ātrie kredīti dzīvo ne jau tikai pasākumu, sportistu formu un pilsētvides reklāmas laukumos. Tie ir kolonizējuši arī tīmekli, kā to ilustrējis Toms Kreicbergs.

Ierakstiet tiešsaistes meklētājā frāzi “ātrie kredīti” vai pat “kā iekrāt”, un jūs sastapsities ar daudzām tīmekļa lapām, kas piedāvā gan pašu pakalpojuma sniedzēju lapas, gan arī dažādu kredītu izsniedzēju salīdzinājumus un ļauj nokļūt šo izsniedzēju vietnēs. Dažkārt šie resursi vēsta tikai par kredītu izsniedzējiem, bet citkārt tādās lapās tiek salīdzināti arī vēl citu jomu pakalpojumi.

Salīdzinājuma lapu saturs nereti ir papildināts ar vispārīgiem aprakstiem par to, kas ātrie kredīti tādi ir un kādi ir noteikumi.

Teksti ir veidoti tā, lai bieži atkārtotu svarīgos atslēgvārdus — tā ir viena no tehnikām, kas lapai palīdz nokļūt labā vietā “Google” meklētāja rezultātos.

Vienlaikus tekstiem ir jāakcentē, ka ātro kredītu ņemt ir ērti, normāli un pat izdevīgi.

Šādas lapas to uzturētājiem ir bizness. Tie no kredītu firmām iegūst komisijas maksu par katru piesaistīto klientu. Tīmekļa lapas izveide un uzturēšana nemaksā daudz, līdz ar to ir ekonomisks stimuls tādas būvēt — un pēc iespējas vairāk. Tāpēc centīgākie darboņi izveido līdzīgu lapu sistēmas un visādos veidos tās popularizē, tai skaitā citviet, piemēram, blogu komentāros, publicē saites uz tām. Jo masveidīgāka šāda darbība, jo lielāka iespēja biznesmenim gūt savu komisijas artavu par palīdzību klientu piesaistē.

Vēl vieglāk informatīvo telpu ir aizņemt portālā “YouTube”. Meklējot ar frāzi “ātrie kredīti”, ir iespējams atrast daudzus video, kas tos cildina. Redzamas ir ne tikai profesionāli veidotās un televīzijā rādītas reklāmas, bet arī amatieru veidoti klipi. Arī ar lielu skatījumu skaitu šie materiāli parasti neizceļas. Taču vismaz kaut kādā mērā to acīmredzot kompensē parādības masveidība un vienkāršība, ar kādu īsos amatieru klipus ir iespējams veidot un izplatīt.

Un rezultāts šim visam ir tāds: ja kāds meklē informāciju par personisko finanšu jautājumiem, pirmais, ko viņš ieraudzīs — lērums reklāmas materiālu.

Ir nepieciešama zināma pacietība, lai šinī troksnī atrastu kvalitatīvu informāciju par ātrajiem kredītiem

— un sastaptos ar pieredžu stāstiem, ka daži pat nezina, cik ir samaksājuši aizdevējiem procentos vai kas dzīvo no viena atmaksas termiņa pagarinājuma līdz nākamajam.

Darbs, ko ātro kredītu tēmu pētījušie mediji (tai skaitā Latvijas Sabiedriskie mediji un Re:Baltica) pēdējos gados ir paveikuši, pārliecinoši zaudē vienveidīgas informācijas gūzmai, kas katram nejaušajam meklētājam piedāvā paņemt aizdevumu bez iedziļināšanās jautājuma problemātikā.

 

Tautas balss un pasūtījuma komentāri

Ātrie kredīti ir tikai viens piemērs tam, kā mūsdienās var ietekmēt informācijas vidi, lai visvieglāk atrodamā un visplašāk izplatītā informācija būtu tāda, kas atbilst pavisam konkrētu grupu interesēm.

Vēl nemaz ne tik sen daudziem patika domāt par tīmekli kā īstenu tautas balss oāzi un tiešās demokrātijas pīlāru.

Indivīdi tur rakstīs to, ko patiešām domā; viņi izteiks godīgus vērtējumus par medijiem, politiku un precēm un pakalpojumiem; tīmekļa diskusiju dalībnieki kolektīvi radīs “pūļa gudrību”, kas savukārt sniegs adekvātu publisku ikvienas tēmas izvērtējumu. Tomēr tam kopumā nav lemts piepildīties. Neba nu korporatīvi un partejiski neieinteresētie indivīdi ir paši ieinteresētākie un varenākie tiešsaistes satura radīšanā. Visaktīvāk satura veidošanā un tiešsaistes dominējošā viedokļa imitēšanā iesaistās tie, kam ir visvairāk resursu un kuriem pašiem no tā ir vislielākais labums.

Un tā — valdības gan Rietumos, gan Austrumos izmanto troļļu pakalpojumus, lai sociālajos medijos izplatītu propagandu un vērstos pret saviem pretiniekiem. Tiešsaistes veikalos ievērojama daļa preču atsauksmju, kuras pircēji nereti lasa pirms lēmuma pieņemšanas, var būt viltojums — citiem vārdiem, tās ir rakstītas pēc pasūtījuma.

Pat izteikumi, kas ir tapuši no brīva prāta un bez ārējas ietekmes, nereti ir visai tālu no tā, lai patiesi ilustrētu sabiedrisko domu. Redzamākie diskutanti sociālajos medijos, tiešsaistes forumos vai ziņu portālu komentāru sadaļās atšķiras no vidējā sabiedrības pārstāvja. Viņi savos izteikumos ir radikālāki uz vienu vai otru pusi, viņi izsakās vairāk un biežāk. Iepretim pēc politiska vai komerciāla pasūtījuma ģenerētajam saturam šī, protams, ir salīdzinoši maza problēma, tomēr der ņemt vērā arī to.

 

Ne visi tiek cauri miglai

Izglītots tīmekļa lietotājs lielākoties spēs iztaustīties cauri tendenciozas un specifisku interešu motivētas informācijas miglai.

Taču tas, kādas ir Latvijas iedzīvotāju zināšanas finansēs, atstāj zināmu vietu pesimismam tajā, kas gūs virsroku ātro kredītu tematikā.

Finanšu kapitāla un tirgus komisijas pasūtītā un SKDS veiktā Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības pētījuma dati par 2015. gadu parāda, ka 24 procentiem kredītņēmēju atmaksas grafiks ir kavēts. Savukārt ātros kredītus vairāk nekā vienu reizi ir ņēmuši 18 procenti Latvijas iedzīvotāju.

Vienlaikus uzmanību piesaista tas, ka samērā daudziem nav izdevies tikt galā ar itin vienkāršiem matemātikas uzdevumiem par finansēm. Piemēram, uz jautājumu par to, vai naudas pirktspēja pēc gada palielināsies vai samazināsies, ja inflācija ir 3 procenti, pareizu atbildi sniegt nespēja 25 procenti respondentu. 11 procenti nezināja pareizu atbildi uz jautājumu par to, kāda ir aizdevuma procentu likme, ja atdotā nauda ir tikpat liela kā saņemtā.

“Kopumā saglabājas tendence, ka aptaujas dalībniekiem bija viegli atbildēt uz jautājumiem, kas skar finanšu situāciju, kuru iespējams atrisināt uzreiz, bet grūtības sagādā jautājumi, kuros jāveic tālredzīgāki aprēķini, piemēram, finanšu situācijas noteikšana pēc gada vai vairākiem gadiem,” secināts pētījumā. “Jautājumos, kas prasa iedziļināšanos nākotnes situācijā un sarežģītākus aprēķinus, palielinājās nepareizo atbilžu sniedzēju skaits.”

 

Nepārtikt no tā, kas trāpās pa rokai

Tas lieku reizi atgādina, ka informācijas un saziņas līdzekļu pieejamība neko daudz nedod, ja lietotājam trūkst zināšanu, kas ļautu informāciju izvērtēt un atrast to, kas nepieciešams.

Līdzīgā kārtā kalkulators neko nedod cilvēkam, kas nesaprot aritmētiku, un grāmata — cilvēkam, kas nemāk lasīt. Ja zināšanu nav, indivīds arī informatīvi bagātīgajā tīmeklī, visticamāk, saņems nevis to, kas nepieciešams, bet gan to, kas pirmais trāpījies pa rokai.

Savukārt pa rokai būs tas, ko kāds tur stratēģiski nolicis. Tā tas ir ar informāciju par ātrajiem kredītiem; tā tas ir ar atsauksmēm par dažādām precēm un pakalpojumiem — un tā tas var būt ar labu daļu krietni plašāku sabiedriski nozīmīgu jautājumu, arī par politiku un ekonomiku. Bez prasmīgiem tīmekļa un dažādu mediju lietotājiem tiešsaistē veidojas nevis pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvniecības telpas, bet gan specifisku interešu kolonijas.

Publiskās telpas kolonizācijai ir pavisam konkrēta cena. Vienos gadījumos par visu samaksā atsevišķas nozares klienti paši ar saviem līdzekļiem, bet citos — arī plašāka sabiedrība, un ne jau tikai ar naudu, bet ar publiskās politikas kvalitāti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt