Izrādes «Stum, stum» recenzija: Jēgas uzjundīšana jeb stum, vien stum

Iespējams, mūslaiku ļaudis būtu dzīves gandarītāki, ja kādā brīdī godīgi atzītos paši sev savas dzīves jēgā vai nespējā to rast. Lai katrs pats sev to atgādinātu, tagad var ne tikai lasīt Andras Neiburgas stāstu krājumu "Stum, stum" (2004), bet arī vērot momentfotogrāfijas no šiem stāstiem režisora Ģirta Ēča izrādē "Stum, stum" Jaunajā Rīgas teātrī.

"Viss, ko tu vari darīt - censties neatstāt sāpīgus nospiedumus otrā.
Kādā sievietē. Vai vīrietī. Vai bērnā. Nekusties. Neatstāj pēdas.
Jo beigu beigās tik un tā būsi viens un sev nepazīstams."
("Stum, stum", Andra Neiburga)

2004.gadā manās rokās nonāca rakstnieces Andras Neiburgas stāstu krājums "Stum, stum" ar Kirila Kirosirova māksliniecisko noformējumu - baltas automašīnas izbraukāto pelēko dubļu lauku ar neskaitāmiem riepu pēdu nospiedumiem. Šo stāstu varoņi "iepēdoja" manis kā lasītāja domas, laiku pa laikam tajās atgriežoties pēc īsāka vai ilgāka klusuma perioda. Šī ir tā grāmata, kuru vairākkārt pārlasot, katrreiz ir vēlme pasvītrot citas rindas. Akcenti mainās. Varoņi paliek. Nospiedumu skaits pieaug.

Skaidrojošā vārdnīca atklāj, ka "stumt" nozīmē, pieliekot spēku, kaut kam kļūt par cēloni, lai tas (kaut kas) pārvietotos. Ieraugot Jaunā Rīgas teātra repertuārā režisora Ģirta Ēča dramatizēto un iestudēto izrādi ar nosaukumu "Stum, stum", nopēdotais stāstu krājuma lasītāja prāts bija izzinoši satraukts, jo vietējās mūslaiku literatūras iestudējums vienmēr pārtop par eksperimentu, prasot zināmu uzdrīkstēšanos no radošās komandas. Īpaši tajos gadījumos, ja literārais darbs jau ir iemantojis savus cienītājus un iegūlis prātā ar paša lasītāja radītām vizualizācijām.

Režisora Ģirta Ēča ilgi lolotajā iestudējumā no 15 Andras Neiburgas stāstiem pa vīlei divu stundu garumā tiek ārdīti pieci no tiem: "El ninjo", "Stum, stum", "Tā vieta", "Mana izdomātā dzīve" un "Tādi vakari". Fragmentāri pārlecot starp piecu stāstu rindkopām, emociju šķēršļiem un grāmatas lapās ieslēptajām fotogrāfijām, kas peld pār skatuvi mākslinieces Katrīnas Neiburgas videoprojekcijās, izrāde uzdzirksteļo brīžos, kad aktieriem ar kādu frāzi, intonāciju vai skatuves priekšplānā kūpošās zupas smaržu ir izdevies uzjundīt skatītājā pašam savu stāstu. Reiz notikušo vai pašreiz izdzīvojamo. Tie mirkļi ir, bet tie ir reti, jo izrādei pietrūkst viengabalainības.

Ņemot vērā, ka tekstam pietrūkst dramaturga klātbūtnes, aktieriem dotais uzdevums ir pietiekami sarežģīts. Sākumā šī interpretācija kopā ar aktrises Elitas Kļaviņas aktierspēli liek skatītājam piesardzīgi, pat skeptiski vērot izrādi, atsaucot atmiņā stāstu rindas, līdz galam nenoticot sarunvalodas dumpinieciskajiem vārdiem, kas izskan no aktrises monologa daļām. Tad līdz ar aktiera Andra Keiša košo stāstījumu par bērnības atblāzmām un jēgas meklēšanu no stāsta "Tā vieta", kam notic pats aktieris, skatītājā mostas snaudošā "katarsīte". Skatītāja prāts dzīvo līdzi varonim, klātesot jēgas meklēšanas procesā. Jēgas meklējumi aktrises Elitas Kļaviņas balsī ir daudz trauslāki un smalkāki par to balsi, kas skan prātā, lasot grāmatu. Izrādē pietrūkst pamatīguma šai cilvēka dzīves jēgas etnogrāfiskajā pētījumā. Stāstu krājumā sievietes balss skan pārliecinātāk, izaicinošāk un drosmīgāk. Ja sieviete savu jēgu meklē kustībā un darbībā, "stumjot" ikdienas lietas, pienākumus, identitātes, tad aktiera Andra Keiša monologi iezīmē vīrieša pieeju jēgas meklējumiem - pietauvoties drošā vietā (ieslēdzoties guļamistabā vai ieguļoties embrija pozā jūrmalas smiltīs) un meklēt.

Lai arī izrādē brīžiem ir pārāk daudzdimensionāla un līdz ar to piesātināta scenogrāfija, kurai būtu jāiedarbojas uz visām maņām, tā tomēr nogurdina skatītāja spēju uztvert teksta jēgu aktieru balsīs, kuras pazūd visa pārpilnībā. Izrādes māksliniece Katrīna Neiburga ir piepildījusi telpu ne tikai ar piejūras gaišajām smiltīm, bet arī ar video projekcijām kā uzplaiksnījumiem, kas zināmām mērā dzirdētajam piešķir vēl izteiksmīgāku dokumentalitāti. Tomēr šī ir tā izrāde, kurai ļoti piestāvētu askētisms un mazliet lēnāks temps. Stumšana galu galā jau nav ātrs process. Tā drīzāk ir eksistenciāla jēgas uzjundīšana katram pašam savā "ķerrā", ko stumt.

Tas, ko izrāde izskaņā (no kuras varētu izdzēst liriski pretenciozo dziesmu) panāk, ja neskaita to, ka pamodusies apetīte pēc bērnības zupas šķīvja un atkārtota stāstu krājuma "Stum, stum" pārlasīšana, ieraugot nu jau citas pasvītrojamās rindas, ir daži sirdī iedūrušies asi atblāzmu mirkļi.

P.S. "Ja, lūk, kāda valdība tiešām iedotu naudu, miljonus, nē, triljonus tādam vērienīgam pētījumam, - vienkārši noskaidrot, kas viens cilvēks ir, kas viņš ir un ko viņš ir atstājis, un ko viņš ir ietekmējis ar savu dzīvīti, ar saviem darbiem, - izpētīt viņa nospiedumus it visā, kam viņš pieskāries savas dzīves laikā, un tad mēģinātu paskatīties, kur ir tā jēga..." ("El ninjo" Andras Neiburgas stāstu krājumā "Stum, stum", 2004).

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti