Izrādes «Rudens sonāte» apskats: Līdzāspastāvošās vientulības

Iestudējums “Rudens sonāte” Jaunajā Rīgas teātrī par traģisku ģimenes attiecību anatomiju, pateicoties radošās komandas kopdarbam, ieskanas vienotā ziemeļnieciskā gaismu, toņu, atturības saspēlē, ļaujot sadzirdēt telpā vairāku vientulību līdzāsbūšanu. Katrai no tām ir savs skarbi tīrs skanējums. 

Lupināt drūpošo krāsu

Pat ja iesākumā šķiet, ka krāsojums ir nevainojams, pienākot tuvāk un ilgi tajā lūkojoties, var ieraudzīt smalkas plaisas. Cilvēka dabā ir nepārvaramā vēlme pieskarties šīm smalkajām rētu vietām, līdz krāsa padodas lēnai lupināšanai. Līdz ieraugām katrs savu patiesību. Tā līdzīgi arī režisores Māras Ķimeles iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī “Rudens sonāte”, kas tapis pēc zviedru kinorežijas granda Ingmara Bergmana filmas scenārija, ziemeļnieciski izgaismo šīs plaisas ģimenes sieviešu attiecībās, atverot klusēšanas pilniem gadiem glabāto Pandoras lādi. Iestudējums ir par laiku – par to laiku, kas atšķir bērnu no mātes, pārraujot nabassaiti, kura kādā brīdī sāk traucēt patstāvīgi elpot, un par laiku, kas atbilžu vietā tikai atstāj aizvien vairāk neatbildētu jautājumu, dzīves ilgumam vien sarūkot.

Kā apliecina izrāde, vienā dzīvē nav pietiekami daudz vietas visu savu sociālo lomu spīdošai izspēlēšanai, nenodarot pāri sev vai citiem. Šāds sastrēgums radies arī apdāvinātās pianistes Šarlotes (Baiba Broka) dzīvē, jo viņai mātes loma divām meitām Evai (Inga Tropa) un Lēnai (Liena Šmukste), no kurām otrā ir slimības skarta un kopjama, nav pa spēkam. Šarlote aktrises Baibas Brokas slīpējumā atklājas kā ekspresijas pilna, pat sērās elegancē mirdzoša dāma, kuras mazliet robustās kustības labi ilustrē Šarlotes dzīves saraustīto dabu. Viņa atdodas slavas un kaislības viļņiem, attālinoties no savas ģimenes, nobīstoties no pārmērīgās atbildības par bērniem, kuri viņai atgādina vien dzemdību sāpes, bet nesniedz mierinājumu apjukuma brīžos.

Savukārt Šarlotes meitas Evas loma uzticēta Ingai Tropai, kuras Eva mainās izrādes gaitā vairākkārt. Spilgtākais lomas “monologs” ir aktrises Ingas Tropas Šopēna prelūdijas atskaņojums: veroties nekurienē, mēmā smalkumā Eva atklāj savas dzīves traģisko būtību, raustītām līnijām nodalot reālo no pārpasaulīgā un pati pārkāpjot šīs robežas, turpinot audzināt savu traģiski bojā gājušo četrgadīgo dēlu. Bijība pret savas mātes autoritatīvo viedokli, vēloties būt mīlēta, mātes atsvešināšanās un pašas Evas tapšana par māti liek Evai vienlaikus gan zaudēt spēju mīlēt (savu vīru), gan neļaut samierināties ar sava bērna bojāeju, sakāpinot savu atbildību un mīlestību arī pēc viņa nāves, sublimējot to rūpēs arī par savu slimo māsu Lēnu. Evas vīrs Viktors, ko veido aktieris Ģirts Krūmiņš atturīgā klātbūtnē, ir cēlā mīlestībā pret sievu pieņēmis skaudro ikdienu, ļaujot viņai gūt prieku rūpēs un pastaigās ar iedomu dēlu.

Turpretī vājākā lomas ilustrācija Ingai Tropai ir Evas pārlieku ekspresīvā atzīšanās nakts, atklājot mātei Šarlotei savas bailes, kas uzkrātas bērnībā, laika gaitā pāraugot naidā. Lai arī Evas psihoemocionālais stāvoklis izrādes gaitā ir pieņemams kā mainīgs, tomēr atzīšanās nakts ainas tēlojums izlec no kopējā izrādes traģisma rāmuma, ko, iespējams, aktrisei vēl izdosies izslīpēt tālāko izrāžu gaitā, naida un neizpratnes izpausmei piemeklējot graciozāku neverbālo valodu.

Vēstules pašiem sev

Izrādē, kurā it kā nemitīgi notiek cīņa par mīlestību (mātei pret meitu; sievai pret vīru; māsai pret māsu), visskaļāk iespējams nolasīt cilvēka neizbēgamo vienatnes telpu, neatkarīgi no tā, cik tuvu viens otram vispār varam pienākt. Tā, piemēram, melnais klavieru sols ziemeļnieciski atturīgajā transformējamajā interjerā, ko veidojusi scenogrāfe Austra Hauks, iezīmē vietu vienam. Lai arī sols ir viens, katrs, uz tā apsēžoties, dzird atšķirīgi. Salokāmās, bīdāmās durvis, viegli maina telpu, padarot scenogrāfiju pakļāvīgu emocionālajiem varoņu nogriežņiem, nepārblīvējot skatuvi ar liekām detaļām, bet ļaujot vērt durvis ciet un vaļā, mainot telpas un vienlaikus emocionālo sajūtu. Telpa ir scenogrāfiski pašpietiekama, lai to piepildītu ar aktieru emocionālo spriegumu.

Ārēji skandināviski rāmajā traģēdijas stāstījumā liela nozīmē ir arī gaismai. Tā dēvētā “ziemeļu gaisma”, kas skandināvu arhitektūrā ir nozīmējusi prasmi savienot telpas iespējas ar dabas gaismas ciklu ritējumu, arī izrādē (gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers) iemirdz uz istabas parketa ar logā iespīdošās spožas saules ornamentiem. Tas stāstā vēl vairāk pretnostata miermīlīgo dzīvi un tās neiztrūkstošo tumsu aiz durvīm, kuras visbiežāk ir ciet.

Izrādē īpašu vietu ieņem vēstuļu rakstīšana, ko Eva sūta mātei Šarlotei, tādējādi uzdrīkstoties vērt vaļā durvis uz pagātni. Izrāde sākas ar gaidpilnu vēstuli ar ielūgumu ierasties ciemos, kā arī noslēdzas ar steidzīgu došanos uz pastu, baltā aploksnē nesot tomēr vēl aizvien cerību pilnu vēstuli mātei. Vēstules kalpo kā terapija tam, lai aizvietotu sakāpinātu emociju un izdzertā vīna uzplūdā izlieto vārdu gūzmu ar pārdomātiem teikumiem, kas nogulst un paliek uz papīra ilgāk un uzskatāmāk.

Emociju izdzīvošana šeit un tagad ļauj pāriet attiecību citā līmenī. Tieši tāpēc garīgai veselībai un pat dzīvībai tik bīstama ir ilgstoša klusēšana, aiz kuras sākas zemūdens akmeņu pilns baiļu okeāns. Svarīgākais, ka mūsu sirdsapziņas vēstules mutiski, rakstiski, telefoniski vai kā citādi laikus nonāk pie pareizā adresāta. Kamēr nav par vēlu. Atzīt, atzīties un piedot, pat ja paliekam katrs pie savas patiesības.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti