Izrādes recenzija: Sprosta ļaudis pierobežā jeb izrāde «Mans nabaga tēvs»

Traģiskākais karš ir nevis tas, kas notiek ar ieročiem, bet tas, kas notiek, cilvēkiem karojot vienam pret otru. Minimizētās pasaulēs. Piemēram, ģimenes teritorijā. Traģēdija par kādu karu. Tā režisora Elmāra Seņkova iestudētu dramaturģes Agneses Rutkēvičas jaunradīto lugu „Mans nabaga tēvs” piesaka Latvijas Nacionālais teātris šai rudens sezonā.

Ar šo izrādi radošā komanda iztin uz Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves vairākas tematiskas frekvences, savijot vienā stāstā dažādas paaudzes; laukus un pilsētu; sievietes un vīrieša lomas; digitālo un analogo pasauli; bērnus, kas aug nepilnās ģimenēs; komunikācijas skarbo dabu ārēji vistuvāko cilvēku vidū. Taču tam visam pāri plīvo eksistenciāls vienpatības karogs. Izskatās, ka cilvēks ne tikai piedzimst un nomirst vienatnē, bet arī dzīvo tā. Pāri savām ilgām un pāri savai sadzīvei. Stāsts, ko šķetina aktieri, iezīmē robežas un katra atsevišķā indivīda personisko „sprostu”. Mainoties akcentiem tematiskajās līnijās, ir pavisam maz krustpunktu, kuros lugas varoņi pieskaras viens otram, nonākot emocionālā līdzsvarā un sapratnē.

Piemēram, viens no tādiem emocionāli kailākajiem mirkļiem izrādē ir jaunā aktiera Jurģa Spulenieka galvaspilsētas uzaudzinātā mazdēla Mikus un Astrīdas Kairišas vecvecmammas Silvijas komunikācija, ko iezīmē patiesa interese vienam par otra dzīves telpu, apmainoties zināšanām, prasmēm, kopīgi pavadot laiku, kamēr pārējie visi „karo” savās frontēs.

Scenogrāfiskais risinājums, ko veidojis scenogrāfs Reinis Suhanovs, ar secīgi bojā ejošo vistu sprostu vienlaikus pasvītro gan tiešā nozīmē pierobežas lauku iznīcību, gan indivīdu emocionālo nolemtību, neprotot atrast ceļu vienam pie otra un ietekmēt savu likteni, padodoties ārējiem faktoriem. Paliekot dzīvošanā līdzās, nevis kopā.

Šai stāstā varoņi pārtop par sprosta ļaudīm, līdzinoties kāda mūsdienām tik tipiskā realitātes šova dalībniekiem. Neizprotama paliek plakātiskā vēlme stāstam scenogrāfiski piešķirt Eiropas pilsoņa kontekstu ar milzīgo Eiropas Savienības simboliku, kas pārklāj stāstu, bet līdz galam nesniedz pamatojumu, vienīgi piešķirot laikmeta kontekstu.

Režisors Elmārs Seņkovs, līdzīgi kā Krievu Drāmas teātra izrādē „Vasarnieki”, aizraujas ar formas spēlēm, sakāpinot savstarpējo attiecību risināšanu tīri dekoratīvā teatralitātē. Tā savukārt cieši kontrastē ar iespēju būt patiesam un pieņemtam vidē, ko veido tuvākie līdzcilvēki. Piemēram, turpat sprostā dzīvo arī gailis Bērziņš, ko spoži, artistiski un aizkustinoši rada aktieris Armands Berģis, kā vienlaikus dzīvu emociju un ārprāta simbolu sarkanās biksēs. Turklāt tādās pašās kā Ģirta Jakovļeva saimniekam Bruno, kurš, aizraujoties ar pašrefleksiju un hroniku veidošanu dokumentālā dienasgrāmatā, vienīgais cenšas nosaukt lietas īstos vārdos, noraujot ilūziju, melu un izlikšanās priekškaru. Gailis izrādē kalpo kā kara vēstnesis un kolektīvās sirdsapziņas spogulis, kurš signalizē par kara traģisko dabu, kas savā ceļā iznīcina visu pēc kārtas.

Izrādes saturiskais ieguvums ir ne vien tematisko līniju daudzveidība, ko daļēji nomāc tiekšanās piesaistīt tās mūslaiku reālijām (karš Ukrainā, aizspriedumainā attieksme pret cittautiešiem, diskusija par pilsētas Rīga simbolikas dizaina interpretācijām u.c.), bet arī dramaturģes Agneses Rutkēvičas un aktieru sinerģijā dzimušie varoņu dialogi, pildīti ar katram varonim raksturīgu izteiksmes veidu un leksikas izvēli. Dzīvelīgi un precīzi.

Mūslaiku asredzīgās lugas iestudējums ir drosmīgs Latvijas Nacionālā teātra repertuāra papildinājums, kurš neatstāj skatītāju vienaldzīgu. Skatītāju nejauši noklausītās runās viedokļi dalās – no intereses par formu un saturu līdz noliegumam par atslēgas cauruma lūrēšanu kādas ģimenes peripetijās. Tas nozīmē, ka izrāde ir sakustinājusi skatītāja „ērto” teātra baudīšanas manieri, uz skatuves izceļot sākumā pieminētās tematiskās līnijas, daudzbalsīgi liekot katram neapzināti ieņemt kādu pozīciju (par, pret vai atturoties).

Protams, ka visgrūtāk ir skatīties uz to, kur paši jūtamies līdzvainīgi vai pat bezpalīdzīgi. Pirmā reakcija ir norobežoties vai pat novērsties. Taču izrāde „Mans nabaga tēvs” tomēr ir un paliek savdabīgs šī pretrunu un puspatiesību plosītā laikmeta spogulis, kurā ļauts garāmejot ieskatīties sabiedrībai. 

2 komentāri
Traki...
Centusies autore kaut ko vērst par labu, bet jāsaka no s*** pīrādziņu neuztaisīsi...
Gailis - kolektīvās sirdsapziņas sp
Ei, nu beidz, Kitija. Šitāds sutažiņu mezglojums, kad būtu japasaka īsi un skaidri - mēsls un tas pats vēl īsti nesanācis.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti