Izrādes recenzija: Patiesības spokošanās mūsmājās

Ja par maz gaismas, tad dzimst ziemeļnieku sūrums mūsmalas drēgnumā un ar režisora Mihaila Kublinska roku pārtop norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugas iestudējumā „Spoki” Latvijas Nacionālajā teātrī. Taču bailes no gaismas liek ieraudzīt katram savus spokus.

Luga „Spoki” tapusi 1881.gadā, izpelnoties kritiku Norvēģijā par tajā skartajām tēmām – eitanāziju, incestu, venēriskās slimības. Tās ir tēmas, kuras sabiedrībā arī pēc vairāk nekā gadsimta uztver neviennozīmīgi. Latvijas Nacionāla teātra iestudējums „Spoki” ar jaudīgu dramaturģiju ir daudzslāņains, jo piedāvā ne tikai „pazudušā dēla” atgriešanos pie mātes un to attiecību transformāciju, bet arī daudz citu analizējamu tēmu. Stāstu var lasīt slāni pa slānim dažādos griezumos, tai skaitā, cilvēks un patiesība, cilvēks un reliģija, cilvēks un manta un citos.

Dramaturgs Ibsens pretnostata ziemeļnieku un dienvidnieku dzīves uztveri, ilustrējot to ar atšķirīgu attieksmi pret dzīvi un darbu. Kur ziemeļnieki to uztver kā „lāstu”, tur dienvidniekus raksturo prasme priecāties par dzīvi, stāvot pāri ikdienas nastām. Šo pretstatu lugā ienes jaunais mākslinieks Osvalds, kurš atgriežas no Parīzes pie mātes uz Norvēģiju, meklējot atbildes uz identitātes jautājumiem, kuriem līdz šim trūcis atbilžu. Un atbildes atklāj tādas patiesības spokošanos, kura maina ne tikai Osvalda dzīvi, bet arī viņa attiecības ar paša māti Helēnu, mājkalpotāju Regīnu, mācītāju Mandersu.

Kamēr skatītājs sakartē attiecības varoņu vidū, to pārliecības un intereses, pirmais cēliens ir lēns, bez dinamikas. Turpretī otrais cēliens pēc lūzumpunkta ir piepildīts ar emocionālo strāvojumu, sociālo lomu pārvērtēšanu un savstarpējo attiecību un attieksmju pārmaiņām.

Izrāde atklāj, ka sociālās lomas ir pašas sabiedrības noteiktas, sagaidot no to „spēlētājiem” atbilstošu rīcību, kas ne vienmēr atbilst pašas lomas ierastajai izpratnei un citu gaidām par to. Piemēram, mācītājs Manderss, ko atjautīgi spēlē aktieris Voldemārs Šoriņš, ir piemērs tam, ka un kā cilvēciskās vājības (manta, vara, kaisle pret sievieti) var piemist arī garīdzniekam, ārēji vārdos to noliedzot, bet iekšēji un ar darbiem to apliecinot.

Izrādē dēla, jaunā mākslinieka un dzīves jēgas meklētāja Osvalda Alvinga lomu režisors ļauj izspēlēt diviem aktieriem – jaunajam aktierim Kasparam Dumburam un ilggadējam Nacionāla teātra aktierim Jānim Āmanim. Dualitāte ir ne tikai lomā, bet arī tēla jaudīgumā, kur jaunais aktieris Kaspars Dumburs pilnasinīgi dodas savas lomas atvarā, paraujot līdzi apkārtējo pasauli ar visiem tajā esošajiem priekšstatiem. Ekspresīvas, saraustītas kustības, skaļa balss un neatlaidība situācijas noteikšanā. Izrādes ainas, kurās ir klāt Kaspara Dumbura Osvalds, ir straujas gan fiziski, gan saturiski.

Turpretī aktrise Lāsma Kugrēna mātes Helēnas Alvingas lomā ir eleganta sieviete, līdz ar kuras uznācienu izrādes spēles laukumā izgaismojas sievietes dzīves gudrība un emocionālā rūdījuma spēks. Tas atklājas ne vien graciozās kustībās, acu skatiena pārliecībā un neatlaidībā, bet arī spējā pārvaldīt savas emocijas ikvienā mirklī, ar sievišķu viltību risinot samilzušās situācijas. Savukārt mājkalpotāja Regīna Engstrone izrādē ir aktrise Liene Gāliņa, kurai piedien lomas dzīvesprieks, bet pārlieku strauji tā maina savu būtību izrādes izskaņā, iegūstot jaunu sociālo lomu, kļūstot par Helēnas Alvingas vīra ārlaulības meitu un līdz ar to par Osvalda pusmāsu. Tai brīdī Lienes Gāliņas veidotais monologs kā reakcija uz negaidīto jaunapzināto identitāti pirms aiziešanas no Alvingu mājas ir steidzīgs, pat sasteigts, uzplaiksnījot un pazūdot no skatuves. Tur paliek Osvalds ar morfija devām rokā un ar lūgumu mātei, atbrīvot viņu no skaudrās tumsas.

Veiksmīga izvēle izrādei „Spoki” ir Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zāle ēkas puspagrabstāvā zem pelēkām velvēm. Monohromās, pelēkās tonalitātes scenogrāfiju veiksmīgi izrādei šai Aktieru zālē veidojusi Sintija Jēkabsone. Telpa papildināta ar augšpēdus izvietotiem puķupodiem, kuri simboliski aug no augšas jeb no turienes, kur „zāle zaļāka, un saule spožāka”. Atsevišķos brīžos telpu piepilda sveču gaisma, ienesot Norvēģijas drūmumā dzīvu uguni, lai remdētu dēla Osvalda alkas pēc dzīvesprieka un siltuma. Telpas nestandarta formāts, kas paredz skatītāju izvietojumu telpas abās pusēs, aktieriem atvēlot vidusdaļu un laupot „ceturto” sienu, ļauj kinematogrāfiski vērot aktieru darbu gan tuvplānos, gan kopplānā.

Pelēko telpu ar tādas pašas toņkārtas mēbelēm papildina askētiski, katra varoņa raksturam piemeklēti aktieru kostīmi, kurus veidojusi Liene Rolšteina, atstājot „galvenajās lomās” tieši aktierspēli, nenovēršot uzmanību ar liekām detaļām tērpos. Kostīmu māksliniece ne vien pieturējusies pie klasiskiem siluetiem, bet arī papildinājusi tos ar transformējamiem elementiem, piemēram, Regīnas priekšauts, kas pārtop par lakatu, un asprātīgām detaļām, piemēram, Osvalda vestītei pogu kārta ir slīpa, akcentējot tā dumpiniecisko attieksmi pret ierasto lietu kārtību. (Jautājumus rada vien Osvalda baltais krekls, kurš pēc pārdzīvotā ugunsgrēka pārspīlēti dekoratīvi ataino piedzīvoto postu, sagrūstot pasaulei patiesības priekšā.)

Izrādes pieredze nolaižas pār skatītāju kā smags miglas vāls ar asām atziņām par izvēlēm, ko katrs cilvēks izdara savā dzīvē, un par savstarpējo mijiedarbību, kur attiecības līdzinās patiesības kāršu namiņam. Telpai iegrimstot tumsā, iedomās plīst emocionālās stīgas, kuras saviem pirkstiem uzrakstījis diždramaturgs Henriks Ibsens, izaicinot sabiedrības iedomātos priekšrakstus un pareizību.

Viņa dramaturģija dzīvo pāri laikam, neizbēgami modinot no letarģiskā miega tos „spokus”, kas dzīvo katrā sabiedrībā. Spoku lomā ir gan zaudētie ideāli, gan pašu noteiktās „diagnozes”, lai varētu atļauties tiesāt vienam otru pēc vispārpieņemtiem, bet neviena neapstiprinātiem kritērijiem. Spoki ir katrā (dvēseles) mājā. Ja uzdrošinās un pārvar bailes, kas mājo mūs pašos, tad ir saskatāma arī gaisma.

 

 

 

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt