Stāsts par jaunu portugāļu ārstu Sidoniju (Ģirts Ķesteris), kurš ierodas pie savas mīļotās Belindas vecākiem Mundas (Indra Briķe) un Bartolomeja (Juris Bartkevičs) izbijušās Portugāles kolonijas Mozambikas ciematā Miglā, lai sagaidītu iecerēto, bet neapzinoties, ka nokļūs iedomu radītā, līdz ar to nežēlīgā pasaulē. Izrāde – placebo efekts. Tāda „diagnoze” nāk prātā, to vienā piegājienā noskatoties un skaudri apzinoties, ka cilvēks savas dzīves gaitā nogurumu un izmisumu pārvērš nepiedzīvotajā, bet vēlamajā. Lai arī Bartolomejs jau izrādes sākumā atzīst, ka „sapņot ir suņa darbs”, tomēr tas ir vienīgais, kas atliek dzīvē, kur pazaudēti tuvi cilvēki, kuri turpina dzīvot vien iedomās.
Džilindžers skatītājam ļauj ieraudzīt nežēlīgas lomu spēles, kas padzīvojuša laulāto pāra mājā ir kļuvušas par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu.
Turklāt tās turpinās, ieraujot izdomātajā pasaulē arī tos, kas ierodas laulātā pāra mājā. Raupjums, kas ir šajās attiecībās, ļauj ieraudzīt no dzīves nogurušā un savus sapņus nepiepildījušā (vai zaudējušā) cilvēka būtību.
Profesionālais aktiera Jura Bartkeviča briedums koši atklājas padzīvojušā, ar iedomu slimībām apsestajā Bartolomejā, jo šķiet, ka aktieris šo lomu izbauda. Savukārt aktrise Indra Briķe Bartolomeja sievas Mundas lomā spēj pārvērsties no nogurušas sievas līdz valdzinošai dāmai, kurai atplaukt ļauj ne jau mīlestības pieskāriens, bet tieši iedomu spēks. Turpretī aktieris Ģirts Ķesteris, kas līdz šim sevi apliecinājis spilgtās dažādu margināļu lomās ar lielu nežēlības piedevu, tostarp Drakulas un pat Kaligulas, šoreiz nepārliecina „vienkāršā” cilvēka lomā, kāda tam ir izrādē kā ārstam Sidonijam.
Iespējams, izrāde iegūtu, ja šai lomā būtu kāds no Dailes teātra jaunajiem aktieriem, kur to neatlaidība un naivums būtu dabiskāks un līdz ar to, iespējams, pārliecinošāks.
Lai arī izrāde tapusi Dailes teātra radošo meklējumu ciklā „Brīva skatuve”, to tomēr ir vēlme pilnvarot uz Mazās zāles pilnvērtīgu, tādu domu, ko rosina labi nogatavojies vīns, cienīgu izrādi.
Tas, ka vīra un sievas lomā ir Juris Bartkevičs un Indra Briķe, un tas, ka izrādes „garša” ir nežēlības (lasīt: individualizētas mīlestības) pārpilna, atgādina Dailes teātrī iestudēto Regnāra Vaivara izrādi „Apglabājiet mani zem grīdas”. Arī tur šis pāris bija laulātie, tas ir, vectēvs un vecāmāte, un arī tur bija mīlestība. Kropla, bet tomēr mīlestība. Izrāde „Dieva indes un velna zāles” jau ar nosaukumā ietverto pretrunu ilustrē paradoksālo dzīves izpratni katra starppersoniskajā komunikācijā. Kas vienam inde, tas citam zāles. Kas vienam nežēlība, tas citam maigums. Vispārcilvēciskās vērtības vairs nediktē attiecību darbības principus. Tur valda spēle.
„Spēles” laukums ar dažām mēbelēm, ko iekārtojis pats režisors, ir izvietots pašā Mazās zāles skatuves priekšplānā, aktieriem atstājot šauru laukuma daļu. Dzīvoklis izkārtots kā gareniska, šaura eja, tādējādi atklājot arī saspringto savstarpējo attiecību spriedzi. Vienlaikus tas ļauj uztvert stāstu plakātiski, pat kariķēti, iztiekot bez perspektīvas, visu atstājot vienā plaknē. Izrādes beigu daļā telpas ģeometrija tiek lauzta, aktieriem to paplašinot dziļāk skatuvē, kad stāsts sāk iegūt cēloņu un seku aprises. Izrādes scenogrāfiju papildina arī smalkas mūslaiku portugāļu grupas „Deolinda” liriskās kompozīcijas portugāliski, kuras režisors izmanto kā muzikālas intermēdijas. Tas piešķir izrādei kultūrkontekstu, bet situācijām – smeldzīgumu.
Melojam, lai izdzīvotu. Šis teikums, ko saka Munda, saklausāms izrādes izskaņā kā viena no atslēgām uz stāsta sižeta sarežģītību. Izrādes tekstuālajā pamatā ir sadzirdams, ka autors Mia Kouto ir prasmīgs dzejnieks un ka šī stāsta sastāvdaļās ir sagaršojams latīņamerikāņu literatūrai raksturīgais maģiskais reālisms, kas dialogiem piešķir poētismu un citējamību. Jautājums, cik daudz vai maz no Mia Kouto romāna ir izmantojis režisors Dž.Dž.Džilindžers veidojot izrādes saturu, paliek neatbildēts, bet eksperiments ar skatītāju ir noticis un priekšstati par to, kā būtu jābūt, ir izaicināti, lai tos pārvērtētu. Katrs individuāli.
Galu galā tā ir izrāde, kuras varoņi dara visu, lai „aiz garlaicības nenomirtu”.
Atklājot stāstu slāni pa slānim, jāsecina, ka viens no lielākajiem nežēlības cēloņiem, visticamāk, ir cilvēka bailes no vientulības, kur garlaicība ir tās blakne un katalizators fantāzijas neierobežotajam lidojumam.
