Pašanalīzes trūkums un sabiedrības ārējā spozme pēdējā laikā ir aktualizētas tēmas gan uz Jaunā Rīgas teātra skatuves Vladislava Nastavševa nupat iestudētajā biedējoši skaisti plūstošajā izrādē „Peldošie – ceļojošie”, gan uz kino ekrāna režisora Paolo Sorrentīno mākslas filmā „Dižais skaistums”. Šo uzskaitījumu gan tematiski, gan estētiski var papildināt ar Elmāra Seņkova un viņa radošās komandas iestudēto lugu „Vasarnieki”. Vēstījums ir nepārprotams. Sabiedrībā, kur aiz elegantas ārējās čaulas un virspusējām čalām ir ieslēpušies dzīves nogurdināti ļaudis, kārtu pa kārtai klājas un ik pa brīdim plaisā ilūzijas.
Precīza ilustrācija savstarpējām piecpadsmit lugas varoņu attiecībām ir scenogrāfa Reiņa Dzudzilo radītais skatuves noformējums. Pirms nonākšanas pelēcīgā vasarnīcas pīpētavā, priekškara vietā ir smalka modes žurnāla stila lielformāta foto ar signālvārdu „Karsti” uz tā. Karstumā cilvēks ir gatavs uz neprātīgām lietām. Tāpat arī Maksima Gorkija radītajos attiecību nogriežņos spriedze aizvien pieaug, ik pa brīdim uzšvirkstot gaisā dusmu, neiecietības, kaisles, vardarbības, izmisuma un citas liesmas. Uzdzirkstī un aprimst skatuves pustumsā.
Režisors Elmārs Seņkovs kopā ar savu atbalstu dramaturģiskos jautājumos Madaras Rutkevičas personā lugā, kurā kopējās dramaturģiskās līnijas vietā ir uztaustāmas un saklausāmas vairākas paralēlas varoņu dzīveslīnijas, līdzīgi kā iepriekšējos iestudējumos ievērojamu uzmanību pievērš izteiksmes formai.
Piemēram, izrādes pirmais cēliens, kura daļa norisinās pirms priekškara, ir dekoratīvi formāls, jo režisors kopā ar horeogrāfi Elīnu Lutci izkārto visus stāsta varoņus vienā ierindā un ļauj tiem savstarpēji iezīmēt attiecību un radniecības pakāpju trajektorijas. Aiz priekškara ir pelēcīga telpa ar dažām caurspīdīgām mēbelēm, kas atkal atgādina par pirmajā acu uzmetienā neredzamām, bet klātesošām lietām un arī emocijām.
Savukārt kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo tērpus veidojusi krāšņi, katru tēlu veidojot individuāli. Tas atklājas gan tērpu piegriezumā, gan audumu faktūrās un toņos. Pirmajā cēlienā visi tēli ir tērpti tumšos, smalkos tērpos, kas mirdz pašpārliecinātā elegancē, ieskicējot turīgo sabiedrības daļu, turpretī otrajā cēlienā tērpu māksliniece, līdz ar varoņu emocionālo atkailināšanos, arī tērpus tiem izvēlas gaišos, bēšos, pat miesaskrāsas toņos ar zeltītiem akcentiem, nezaudējot greznību. Tādējādi arī tērpi pārtop par ilūziju – kailuma ilūziju.
Rīgas Krievu teātra aktieri prasmīgi attīstīta izrādes gaitā savus varoņus, kuru raksturi ir tik dažādi, ka grūti saprast, kāpēc viņi visi satiekas vienuviet. Vienojošais vairumam ir vien dzīves „grābekļi”, uz kuriem kāpjot iegūti pušumi un atziņas.
Pat Jeļenas Frolovas „Vasarnieku” ārēji dzīvespriecīgajai, koķetajai aktrisei ir ieslēpts izmisums, kurš lūzuma punktos plūst neapturami. Savukārt Dana Černecova kā jaunākās paaudzes augstāko aprindu pašpasludināta dzejniece un dziesmu izpildītāja ir tēls, kurš vismazāk iedziļinās, bet viegli, bez liekas analīzes bauda izklaidi jebkura klātbūtnē, pati sevi izklaidējot bez mazākās paškritikas. Viņas tēls ir visgaisīgākais, bez vilšanās piegaršas. Aktieris Dmitrijs Palēss, kurš uzņem viesus, ir dzīvespriecīgs mirkļu baudītājs, kas mīl savu sievu, kura līdz ar klačsomiņu neizlaiž no rokām arī grāmatu, protagonistes Veronikas Plotņikovas graciozajā tēlojumā. Viņas tēls ļauj uz vasarnīcā notiekošo paskatīties mazliet no malas, netieši izdzīvojot stāstu viņas acīm, saskatot nianses pārējos „vasarniekos”. To vidū pat cienītais rakstnieks Šalimovs (Anatolijs Fečins) izrādās cilvēciski prasts miesaskārs vīrietis, kurš, izejot uz ielas, vairs nespēj ieraudzīt nevienu, kuram viņa radītie literārie darbi varētu būt saistoši. Arī šī atziņa pasvītro augstāko aprindu snobisko sarunu un interešu virspusējību. Skatītājs viegli uzpazīst dažādos skatuviskajos tēlos personības arī no savas dzīves, rodot prototipus un uzvedības kodus. Arī viņas brālis (Aleksandrs Maļikovs) ir jauns puisis, kurš ik pa brīdim izkrīt laukā no kopējās kompozīcijas, jo prot pretoties vispārpieņemtiem, bet amorāliem spēles noteikumiem. Kopumā režisora Elmāra Seņkova darbs Rīgas Krievu teātrī ne vien papildina tā repertuāru ar scenogrāfiski svaigiem darbiem, bet arī sniedz šī teātra aktieriem iespēju ieraudzīt sevī jaunas šķautnes.
Sabiedrība ar tendenci iestrēgt savā paškonstruētajā tēlā komforta zonas robežās, nonākot ārpus ierastās vides, zaudē paškontroli. Ir redzamas alkas dzīvot grezni, vienlaikus arī rāmi, nepievēršot uzmanību tiem „plēsējiem”, kas mīt katrā pašā.
Savulaik 1904. gadā krievu rakstnieks un sociālistiskā reālisma aizsācējs literatūrā Maksims Gorkijs (īstajā vārdā Aleksejs Peškovs) portretēja tā laika inteliģenci, kura bija sākusi meklēt atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem iekšēji, bet ārēji centās neizrādīt bailes no dzīves. Te vīriešiem ir tādi cienīgi amati kā advokāts, inženieris, ārsts, bet sievietes ir vien sievas, māsas, meitas, ar izklaidē virzītām nodarbēm, piemēram, aktiermākslu vai naivas dzejas radīšanu.
Lugas saturs arī nedaudz vairāk nekā gadsimtu vēlāk ir tikpat izteiksmīgs, atklājot intelektuāļus kā negausīgus baudītājus un aizmirstieskārus indivīdus. Tāds pašportretu laikmets, ko mūsdienās pastiprina digitālo tehnoloģiju pieejamība, bet pirms gadsimta to ļāva darīt analogs tēlojums vienam otra priekšā.
Aiz glamūrpilnā skatuves priekškara ir telpa ar daudzām neuzkrītošām durvīm. Taču arī tad, kad varoņi ir izdzīvojuši katrs savas mazākās vai lielākās iekšējās grēksūdzes un, kad šīs sienas izrādes beigu daļā sāk izzust, atklājas nekas cits kā vēl viena siena. Tas apliecina, ka nekur tālāk par vaļsirdīgu uzdzīves mirkli, piepildītu ar pārgalvīgu atzīšanos, neviens nav ticis. Sabiedrības uzbūvēto aizspriedumu sienu ir pārāk daudz. Pārgalvīgi triecoties tajās, var nogurt. Turklāt to darīt karstumā ir vēl jo grūtāk.
