Jau 2012.gadā Džilindžers Dailes teātrī kopā ar jaunajiem, meistarību slīpējošajiem aktieriem Daini Grūbi un Dārtu Daneviču radīja izrādi "Neprātīgā Zelda", ieskicējot savu redzējumu dokumentālā fantāzijā par Frensisa Skota un Zeldas Ficdžeraldu kopdzīvi. 20.gadsimta sākuma "zudušās paaudzes" noskaņojums un dzīves svinēšana ar visām tās blaknēm no šīs attiecību un laikmeta skices 2014.gada maijā nonākušas uz Liepājas teātra skatuves. Tur Džilindžers, par pamatu ņemot Ilmāra Šlāpina tulkoto bulgāru dramaturga Hristo Boičeva melodrāmu, kas tapusi pēc Ficdžeralda romāna "Lielais Getsbijs" (1925) motīviem, radīja savu stāstu ar tādu pašu skatuves nosaukumu.
Džilindžera iestudētajā izrādē gan aktieru snieguma, gan scenogrāfiskā risinājuma, gan naratīva dēļ skatītājs ierauga stāstu vairāk par aktiera Egona Dombrovska filigrāni iemiesoto rakstnieku Niku Keraveju, nevis par aktiera Edgara Pujāta Džeju Getsbiju un viņa ilgām. Turklāt iedomātās (kā atļaujos teikt) mīlestības stāsta fonam Liepājas iestudējumā pazūd romānā detalizēti veidotās sižetiskās līnijas par laikmeta sociālajām iezīmēm un problēmām, tai skaitā, organizēto noziedzību un tamlīdzīgi. Te valda 20.gadsimta 20.gadu dekadence, kur varoņi, noguruši no pēckara sociālajām problēmām, pievēršas dzīves baudīšanai visā tās spožajā, ārišķīgajā spožumā, ko Liepājas teātra aktieri - Edgars Ozoliņš ar Ilzi Juru, Everita Pjata un Laura Jeruma - ar atjautību un dzīvesprieku izspēlē ar horeogrāfes Ingas Krasovskas palīdzību veidotajos "numuros".
Pats Getsbijs izrādē "ienāk" no skatītāju rindām, kurās sēdošie simboliski pārtop par Getsbija slaveno ballīšu kārajiem apmeklētājiem. No pūļa, kurš pašam Getsbijam palīdz vienlaikus patverties no vientulības un kurš priecājas par dzīvi, baudot to aumaļām, nejautājot, kāpēc kungs rīko šīs saviesīgās sanākšanas līdz rīta gaismai. Stāsts par zaļo uguntiņu, ko Getsbijs vēro no sava savrupnama Deizijas pusē, ir risināts ar Deizijas dažādu toņkārtu un mirdzumu gaiši zaļiem tērpiem. Kā signāluguns trauslā, bet jau dzīves pieredzējušā jaunās sievietes tēlā aktrise Anete Berķe kā Deizija mirdz uz skatuves biklumā, ilgās un šaubās, virpuļojot emocionālos "amerikāņu kalniņos" starp dzīves baudītāju vīru Bjūkenenu Kaspara Goda interpretācijā un jaunatgūto Džeju Getsbiju. Lai arī Edgaram Pujātam izdodas pārlēkt no atturīga un stalta kunga ādas, kurš baltā uzvalkā izceļas uz košā dzīves svinēšanas raibuma, satraukuma pārpilnā mīlētājā, tiekoties ar izredzēto Deiziju, tomēr aktierim pietrūkst jaudas, lai noturētu fokusu uz šo mīlētāju stāsta attīstību. Virsroku gūst Keraveja dzīve, kuru, ierautu notikumu un emociju virpulī, aktieris Egons Dombrovskis detalizēti ieskicē mizanscēnās paša dzīvoklī.
Lai arī izrādei piestāv džeza laikmeta elpa un uz skatuves vienuviet tiekas dažādu sociālo slāņu un izcelsmes varoņi, tomēr kostīmu izvēle dažbrīd šķiet pretrunīga un pārāk disharmoniska: sākot no paša Getsbija un Bjūkenena uzvalkiem, kas varoņiem īsti nesēž uz auguma, beidzot ar pārspīlēti košo Mērtlas sarkano tērpu. Taču spoži un izteiksmīgi tērpusies ir Džordana Beikere Signes Ruicēnas elegantā izpildījumā kopā ar Niku Keraveju Egona Dombrovska veidolā viņa vienkāršajā, bet piemērotajā uzvalkā.
Liepājas teātra skatuvi scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis pārvērtis par Keraveja dzīvokli, kurā noris visa izrādes darbība. Dzīvoklis ietērpts ar drosmīgiem motīviem no nīderlandiešu gleznotāja Pīta Mondriāna ģeometriski askētiskajiem darbiem, kuros dominē krāsu un līniju tīrība. Viss ir sadalīts plaknēs, ko nosaka vertikāles un horizontāles, nepieļaujot citas kustības telpā, ko papildina baltas pufu kastes ar baltu mazizmēra flīģeli. Saviem darbiem Mondriāns nepiešķīra nosaukumus, virzoties prom no realitātes un izvairoties piekārt tām etiķetes (izņemot skatuves dibenplānā izvietoto 20.gadsimta 40.gadu gleznu "Broadway Boogie-Woggie" kā košu, bet pietiekami sarežģītu apliecinājumu ritmam un haotiskai kārtībai). Tāpat arī izrāde skatītājam ļauj salikt pašam savus akcentus un nolasīt šo stāstu citādi. Iespējams, ne tā kā savulaik lasīts pats romāns un kā vērota režisora Baza Lūrmena 2013.gadā tapusī greznā mākslas filma. Arī šī izrāde tikpat labi varētu būt kompozīcija "Bez nosaukuma", lai katrs skatītājs mājupceļā pats to izrādei piešķirtu. Tas, ko noteikti nevajadzētu darīt, ir salīdzināt šo izrādi ar grāmatu vai citām kino vai teātrī pieredzētām versijām.
Viena no cilvēciskām domāšanas kļūdām, ko skaidro mūslaiku domātājs Rolfs Dobelli, ir tā saucamais "hedonisma vāveres ritenis". Tas nozīmē, ka cilvēkam būtu jāizvairās no tiekšanās pēc materiālām lietām, jo tām cilvēka laimes koeficienta paaugstināšanā ir īslaicīgs efekts. Ja cilvēks sasniedz kāroto, tad samērā īsā laikā šis sasniegums vairs nesagādā laimes izjūtu, bet liek triekties pēc cita sasnieguma. "Lielais Getsbijs" zināmā mērā ir ilustrācija šai domāšanas kļūdai: te Džejs Getsbijs dzīvo ilgās pēc savas zaļās malduguns Deizijas, ar kuras sirds iegūšanu kungs cer iemantot imagināro dzīves laimi, kas smeldzīgi pārtop traģēdijā.
Jāatzīst, ka visaizraujošākā darbība uz skatuves noris pirms paša Getsbija parādīšanās un pēc tā aiziešanas no dzīves, kad Keravejs saprot, ka uz Getsbija bērēm neviens neieradīsies. Telefonsarunas, kurās otrā klausules galā esošie atrod visdažādākos iemeslus, lai neierastos godināt ballīšu rīkotāja gaišo piemiņu, liek atskārst vientulības klātbūtni kā neatņemamu cilvēka dzīves sastāvdaļu. Kā izrādās, neviens jau Getsbiju nepazina. Kā izrādās, dzīve ir svarīgāka par pieklājības radītām sērām, jo dzīve visā tās spožumā un postā taču turpinās (kā to spilgti atgādina aktiera Leona Liščinska Volfšeims ar savu itāļu dāmu, kas virpuļo radio pavadījumā). Turpinās. Ar vai bez mums.
