Izrādes «Celtnieks Sūlness» apskats: Skaļā grēksūdze

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Plaukstot aizvien jaunām izrādēm teātru repertuāros, ir vairāki iemesli, kāpēc ir vērts redzēt Valmieras Drāmas teātra jauniestudējumu “Celtnieks Sūlness”, kas tapis pēc dramaturga Henrika Ibsena lugas. Izrāde ir režisora Dāvja Auškāpa nopietns skatījums uz vīrieša dzīves cenas meklējumiem, ļaujot cilvēkam izvērtēt savas dzīves gājumu horizontālēs un vertikālēs, lai atbildētu uz jautājumu – cik izmaksā laime?

Ibsena publiskā pašanalīze
Tīras un skaļas grēksūdzes
Cik maksā veiksme?

 

Ibsena publiskā pašanalīze

Norvēģu dramaturģijas meistara Henrika Ibsena 1892. gadā tapusī luga “Celtnieks Sūlness” bija darbs, ko jau tolaik sabiedrība vērtēja pretrunīgi. Tie, kas bija raduši pie citiem reālistiskiem Ibsena darbiem, apmulsa, saskaroties ar simbolisma iezīmēm lugas saturā, no modernās sabiedrības tēmām pārejot pie indivīda dziļi psiholoģiskas analīzes, meklējot cēloņus tā zemapziņas nostūros. Savukārt citus, kurus līdzšinējie naturālisma ietekmētie Ibsena darbi neaizrāva, “Celtnieks Sūlness” pārsteidza ar svaigumu, uzdodot eksistenciālus jautājumus un risinot tos ne tikai sadzīviskā, bet jau psiholoģiski niansētā līmenī.

Arī skatuviski darbs var tikt interpretējams divējādi: to var nolasīt primitīvā līmenī par pusmūža krīzes skarta vīrieša dzīves esences atsvaidzināšanu, iedvesmojoties no jaunas, enerģijas pārpilnas dāmas. To paspilgtina arī biogrāfiski fakti par paša sešdesmitgadīgā Ibsena tā laika aizraušanos ar ļoti jaunu austriešu dāmu, kas kalpojusi par pamatu arī lugas “Celtnieks Sūlness” saturiskajai  un analītiskajai pusei. Turklāt jauno lugu Ibsens raksta tad, kad viņa dramaturģija gūst aizvien vairāk panākumu Eiropas kultūrtelpā, pēc trimdas atgriežoties mājās, Norvēģijā. Taču, ietiecoties nākamajā līmenī, šī luga pārtop par sasniegumus guvuša, visnotaļ konservatīva vīrieša dzīves dekonstrukciju, kur jaunā mūza Hilde ar radikālākiem uzskatiem ir vien katalizators paša celtnieka Sūlnesa vērtību pārvērtēšanai. Abu lugas varoņu dialogs patiesībā ir viena cilvēka skaļa, pašanalītiska grēksūdze.

Režisors Dāvis Auškāps ir gājis šo vīrieša pašanalīzes ceļu, nenovienkāršojot skandināviem tik raksturīgās skarbi askētiskās lugas iestudējumu, bet kāpinot galvenā varoņa emocionālo spriedzi, liekot tam iet pāri savam konservatīvismam baiļu un pašiedvestas parāda sajūtas dzītam. Iet tālu sevī - līdz beigām. Pārējais viss un visi ir tikai pelēcīgs fons, kas ieslīdzis pienākumos un ilgās pēc neiespējamā.

Tīras un skaļas grēksūdzes

Izrādes idejiskais spēks par vīrieša pašanalīzi dziļākajā iespējamajā versijā  veiksmīgi top, pateicoties aktiera Krišjāņa Salmiņa augstu profesionālajam tēlojumam celtnieka Sūlnesa lomā. Aktieris lomu veido, precīzi atklājot Sūlnesa tēla attīstību izrādes gaitā, pārņemot skatītāja neatslābstošo uzmanību uz visu izrādes laiku: bez liekām kustībām, ar precīzām intonācijām, bez mazākā pārspīlējuma (kurā varētu itin viegli iekrist, cenšoties Sūlnesa personību izteikt vēl spilgtāk un kariķētāk). Tik tīra un viendabīga aktierspēle brīžiem liek uztvert izrādi kā Sūlnesa monologu, kas izskan, pārējiem lugas varoņiem paliekot fonā, kalpojot vien par savdabīgiem spoguļiem, kuros Sūlnesa būtība atklājas vēl izteiksmīgāk.

Zināmā mērā iemesls šai vīrieša būšanai centrā ir dramaturga Ibsena pievēršanās tieši vīrieša emocionālajai dekonstrukcijai pēdējos savos uzrakstītajos darbos, līdz tam dziļāk analizējot sieviešu dzīves. Iesākumā uz monotonos toņos iekārtotās skatuves, kur līdzīgi pelēkiem pieminekļiem izvietotas kāpnes, šūpuļzirgs un darba galds ar māju maketiem, redzams par sevi pārliecināts, augstprātīgs un cieņu pieprasošs vīrietis. Izrādes gaitā Sūlness aizvien vairāk atkailina sevi, atklājoties bailēs par atbildību par savas dzīves veiksmēm un bailēs no tā, ka veiksmēm noteikti sekos arī lūzuma punkts. Tas parāda, ka pat ārēji varenākajam cilvēkam ir savs Ahileja papēdis, kurā negaidot var iedurties skabarga, kāpjot vēl augstāk savā varaskārē.

Aizraujošs mirklis izrādē, pateicoties aktrises Elīnas Vānes maģiskajam izpildījumam, ir Sūlnesa sievas Alīnes monologs, radot sajūtu par piedalīšanos intīmā grēksūdzē, kas pilna ar atzīšanos par pretrunām sievietē, par pašpasludinātiem pienākumiem, kas būtu jāveic aiz laba prāta, un par vēlmi vai nevēlēšanos tos pildīt. Šo Alīnas domu plūdumu uzklausa Vangeles jaunkundze jeb Hilde, ko dzīvespriecīgi, bezrūpīgi un izaicinoši iemieso jaunā aktrise Rūta Dišlere, atgādinot par jaunības maksimālismu un tiekšanos uz sapņu piepildījumu, kuri dzīves gaitā mēdz atmirt dabiskā nāvē.  

Cik maksā veiksme?

Izrādē režisors risina divas tematiski būtiskas līnijas: pirmkārt, par veiksmes un tās cenas attiecībām cilvēka dzīves garumā; otrkārt, par šķituma un īstenības mijiedarbību, kas liek prātam mocīties šaubās.

Sūlnesa dzīves izvērtēšanai fonā noris arī citu dzīves līniju liekšanās un arī lūšana: vecuma slimību skarts lēnām mirst viņa padotais Knuts Brūviks (Juris Laviņš), kurš cer uz Sūlnesa atzinību viņa dēlam Ragnāram Brūvikam (Aigars Apinis), bet aiziet, to nesagaidījis; Sūlnesa grāmatvede un Ragnāra līgava Fosli jaunkundze (Ilze Lieckalniņa) ir pārņemta ar kaisles piepildītām sajūtām pret Sūlnesa kungu, patiesībā kļūstot tikai tikai par vienu no līdzekļiem Sūlnesa egoistisko mērķu sasniegšanā; Sūlnesa sieva Alīne, līdzīgi rēgam klīst pa savu un vīra dzīvi, jautājumus uz atbildēm meklējot kopā ar doktoru Herdālu (Aigars Vilims); Vangeles jaunkundze Hilde tur pie vārda Sūlnesu, mērķtiecīgi ejot pēc savas solītās karaļvalsts. Lielā celtnieka ikdienas mazie cilvēki katrs izdzīvo savu individuālo traģēdiju, cenšoties apzināties savu vietu dzīvē. Taču tās paliek starpspēļu līmenī pa vidu Sūlnesa dzīves preparēšanai, kurai tas ļaujas pats dialogā ar Hildi. Iespējams, aktieru epizodiskā klātbūtne un daudzslāņainas lugas formāts neļauj tiem ieskicēt savas “mazās” traģēdijas daudz spilgtāk kopējā izrādes stāstā.

Spriest par otra laimi, skatoties no malas, vienmēr ir viegli. Tikai bieži vien neuzdots vai drīzāk neatbildēts paliek jautājums – cik tad šī laime (vai celtnieka Sūlnesa gadījumā veiksme) ir maksājusi? Šajā gadījumā tās ir trīs tukšas bērnistabas, izdzisusi sieva un viens solis no vājprāta, ko celtnieks Sūlness sper par spīti bailēm no augstuma, lai dotos parunāt tuvāk ar Visvareno.

Tā pelēkās kāpnes kā starpposms starp zemes dzīvi un debesu valstību pārtop no veiksmes sākumpunkta par lūzuma punktu šī vīrieša dzīvei, kuram, Hildes vārdiem sakot, pietrūcis robustuma sirdsapziņai.  Vien skatītāja ziņā ir izlemt, vai pēdējais Sūlnesa solis bija sakāpinātas pašpārliecinātības vai šķituma radīta vājprāta vadīts. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti