Divvientulība starptelpā
Dzejnieku Josifu Brodski un kustību meistaru Mihailu Barišņikovu vienoja pāris gadu desmitus ilga draudzība. Jūtams, ka tieši tas visticamāk ļauj panākt iestudējumā metafizisku abu talantu satikšanos vienā telpā. Barišņikova balss, kas skandē dzeju krievu valodā bez mazākā akcenta piedevas, ir izpratnes un līdzpārdzīvojuma pilna. Viņš dzejā meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem par piederību, mīlestību, vientulību, skaistumu un visa izplēnēšanu, sabrūkot molekulās, līdz beigās – par novecošanu.
Stacijas motīvs kā vieta, lai tiktos un lai atvadītos. Vieta, kur emocijas ir sakāpinātas, jo tā ir starptelpa. Vienlaikus arī vieta, kur var satikties gadsimti. Lai gan vizuāli uz skatuves redzam laika zoba nograuztu stiklotu ziemas dārzu, oranžēriju vai verandu ar kailiem vadiem, tomēr šis ēkas fragments kalpo tikai kā uz lielās skatuves uzbūvēta mazāka skatuve ar durvīm kā priekškaru. Arī Barišņikova līdzpaņemtais rekvizītu koferis ir apliecinājums tam, ka šī ir īslaicīga klātbūtne. Tāpat arī modinātājpulkstenis saskaita izsīkstošo laiku, nepielūdzami atgādinot par beigām – gan izrādei, gan katra mūsu paša laika atskaitei.
Režisors Alvis Hermanis pats nodēvējis šo iestudējumu par līdzvērtīgu spiritisma seansam. Dzeja tik tiešām panāk šādu maģisku stāvokli. Ar priekšnosacījumu, ka skatītājs spēj to baudīt un iegrimt līdz jēgai tās oriģinālvalodā, izslēdzot analītisko prātu, kas pieslēdzas, lasot graciozi slīdošos titrus latviešu valodā.
Mēmu kustību poētika
Viena no Brodska īsām rindām par to, ka „dzīve ir mazu kustību summa”, liek Barišņikovam ironiski pasmaidīt. Viņa dzīves pamatā ir tieši profesionāli izkopta kustība. Kustības Barišņikovs izsmalcināti izmanto par mēmām ilustrācijām atsevišķiem dzejoļiem, atdzīvinot to liriskos varoņus tādos tēlos kā tauriņš, zieds, zirgs, kentaurs, fauns, arī netveramākās parādībās – kā traģēdija vai novecošana.
Pat ja izrādes priekšplānā ir Brodska dzeja, atsevišķas kustību partitūras īslaicīgi nozog skatītāja uzmanību no dzejas uz ekspresīvo kustību poētiku. Kopumā dejas granda Barišņikova klātbūtne dzeju nenomāc ar viena mirkļa izņēmumu, kur kustība tā aizgrābj, ka dzejai vairs nav iespējams ar prātu izsekot. Tā ir aina ar Barišņikova varoņa atdzīvinātu traģēdiju kā dzejoļa lirisko varoni uz spilgtām gaismām apspīdēta balta krēsla skatuves centrā, kas pārtop par savdabīgu „cirka” numuru. Tajā aktieris ar vieglu kustību un izteiksmīgu mīmiku ironizē par traģēdijas dabu.
Vieglums, aktierim izspēlējot dzejoļu liriskos varoņus, sākot ar viendienīti-tauriņu un beidzot ar vecumu, ir vienlīdz ilustratīvi precīzs, ļaujot to nolasīt, arī nezinot, par ko ir stāsts. Plūstošās metamorfozes no dzejoļa uz dzejoli vienlaikus gan atklāj Barišņikova profesionāļa pieredzi kustībās, gan arī simboliski iezīmē eksistenciālo tēmu loku, par ko cilvēks reflektē savas dzīves laikā.
No lielā pie intīmā
Lielā zāle, esot uz skatuves tikai vienam cilvēkam, nešķita nepiepildīta, jo skanošā Brodska dzeja ir pietiekami liela, lai piepildītu telpu ar daudzslāņu jēgu. Un ar otra cilvēka neredzamu, bet gandrīz fiziski sajūtamu klātbūtni. It īpaši ainās, kurās Barišņikova varonis kustībā glezno dzejoli, bet balss ar verbālajām rindām skan no ierakstu lentes.
Iestudējuma initimitātes pakāpe Jaunā Rīgas teātra Lielo zāli uz pusotru stundu pārvērta par kamerzāli.
Šī iestudējuma vara pār skatītāju slēpjas Brodska dzejas spēkā un Barišņikova spējā to gleznot emocionāli precīzā kustību ģeometrijā un lasīt ļoti personiski, ļaujot dzejniekam runāt sava drauga balsī. Līdz ar to scenogrāfes Kristīnes Jurjānes un gaismu mākslinieka Gļeba Fiļštinska scenogrāfiskais risinājums iestudējumam varēja būt vēl kailāks. Piemēram, bez īssavienojumu imitācijām kailos vados, elektroniskās mūzikas elementiem vai spilgto gaismu efektiem. Šīs epizodes no augstā meditatīvā lidojuma ik pa brīdim skatītāju atsēdināja atpakaļ krēslā, pie zemes lietām, butaforisma. Iespējams, liekas bija arī atsevišķas aktiera veidotās ainas, piemēram, pelnu pūšana vai ķermeņa ieziešana.
Iestudējuma spēks turas vārdos un kustībās, bet katra mazā detaļa scenogrāfijā atņem tam spēku un novērš uzmanību no visa lielā.
Šo dzejas performanci ir iespējams baudīt vairākkārt. Lēnāk. Pa devām. Lai ir laiks atelpai pirms nākamā dzīves jēgas jautājuma, kas šoreiz netika dota, dzejas rindas blīvi izkārtojot vienu aiz otras. Vienlaikus iestudējums ir labs atgādinājums tam, ka labai dzejai nav noilguma un tā ir „jālieto”. Pirms šī gadsimta spēja just ir „ieziemota” pavisam.
