"Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa pēdējo dienu laikā medijos vairākkārt ir paudusi, ka būtu gatava uzņemties valdības vadītājas amatu, ja tāda nepieciešamība rastos. Tāpat viņa vairākkārt ir uzsvērusi, ka Straujumai būtu jāsaprot, kā būtu iespējams un vai vispār ir iespējams uzlabot valdības darbu.
Ceturtdien, 3.decembrī, pēc partijas valdes sēdes Āboltiņai ar Straujumu bija ilga saruna, taču pēc tās abas bija komentāros izvairīgas. Tāpēc pagaidām nav skaidrs, kā tuvākajā laikā varētu notikt Straujumas valdības krišana. Pati Straujuma atkāpties negrasās, bet izskanējušajai versijai, ka partijas valde varētu izteikt premjerei neuzticību, ir vairāki vājie punkti.
Pirmkārt, tā būtu neparedzēti asa vēršanās pret savu Ministru prezidentu, kas var būtiski ietekmēt gan partijas tēlu, gan izraisīt daļas biedru asu reakciju. Turklāt juridiski saistošs Straujumai kā valdības galvai šāds lēmums nebūtu.
Tas nozīmē, ka „Vienotības” frakcijai būtu jāvāc paraksti pašas partijas pirms vēlēšanām izvirzītās premjera kandidātes neuzticības izteikšanai.
Ja tomēr Straujuma tuvākajās nedēļās redz, ka arī viņas atbalstītāji vairs nav gatavi viņu aizstāvēt – piemēram, partijas valdē tuvākajā laikā ir gaidāma Āboltiņas nometnes pastiprināšanās – viņa varētu demisionēt pati, un, kā pati sola, aktīvi strādāt parlamentā.
Tādā gadījumā neskaidrības raisa tas, kas varētu kļūt par premjeru. Pati Straujuma Āboltiņu nesauc starp saviem favorītiem kā savu iespējamo pēcteci – tā vietā viņa min iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski un ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Par ticamāko kandidātu tiek uzskatīts Kozlovskis, tomēr šaubas rada tas, vai viņš būs gatavs konkurēt ar Āboltiņu, ja viņa nopietni pieteiks pretenzijas uz šo amatu.
Kā diezgan apšaubāma tiek saukta versija, ka Āboltiņa varētu samierināties, piemēram, ar iekšlietu ministres amatu Kozlovska valdībā, jo tas nebūtu bijis visu ieguldīto pūļu vērts.
Lai gan bieži vien tiek pausts, ka Āboltiņai kā premjerei nebūtu atbalsta arī „Vienotības” frakcijā, kategoriski šādu apgalvojumu izteikt nevar. Ja Āboltiņa piedāvātu spēcīgu valdības sastāvu un programmu, personīgas nepatikas dēļ iekšēji opozicionāri viņu varētu tomēr nesabotēt.
Sarežģītāk ir ar Nacionālās apvienības raidītajiem signāliem, ka viņiem Āboltiņa būtu nepieņemama kandidatūra. Taču arī šī nostāja varētu būt tikai poza, kas sākumā ļautu nezaudēt seju savu vēlētāju priekšā, bet vēlāk piekāpties.
Taču kā otrs scenārijs netiek izslēgta vismaz daļēja Nacionālās apvienības aizstāšana ar Latvijas Reģionu apvienību.
To, ka izmaiņas valdībā notiks, „Vienotībā” apšauba vien retais, tomēr nav skaidrs, vai tās notiks šogad. No otras puses, četru nedēļu pauze varētu nebūt pa prātam tiem, kas jau tāpat vairākas nedēļas aktīvi darbojas šajā procesā.
