Vai pamanījāt, ka septembrī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja nāca klajā ar aicinājumu sasaukt Eiropas Konventu, lai Eiropas Savienību reformētu? Pieņemu, ka Latvijā tam uzmanību pievērsa labi ja daži simti pilsoņu. Saeimas vēlēšanu dunoņa šai nevērībai nav vienīgais izskaidrojums. Vairākas valstis pagaidām nevēlas Eiropas Konventa sasaukšanu, tai skaitā arī Latvija. Iemesls: tāpat daudz darbu un nav sajūtas, ka dalībvalstis šīs reformas patiešām vēlētos.
Man šāda nostāja šķiet netālredzīga. Es saprotu, kādēļ varētu rasties sajūta, ka šobrīd viss ir daudzmaz kārtībā, vajag pievērsties krīžu risināšanai un ikdienas darbam. Pirms trim gadiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija neliels aktivitātes uzlabojums. Kopumā ES tēls ir labs. Atbilstoši šī gada vasaras datiem Eiropas Savienībā nav dalībvalsts, kuras sabiedrība uzskatītu, ka tās nākotne varētu būt labāka, atrodoties ārpus Eiropas Savienības.
Taču skatīties uz sabiedriskiem procesiem tikai šodienas fotouzņēmuma perspektīvā nav tālredzīgi. Par to nu jau divreiz pēc kārtas pārliecinājāmies Saeimas vēlēšanās, kur pusgadu pirms vēlēšanu dienas nekas īpaši neliecināja par vēlēšanās vēlāk notikušajām nozīmīgajām izmaiņām – lai prognozētu vienu partiju norietu un citu partiju ienākšanu, uzmanība bija jāpievērš dziļākām tendencēm sabiedrībā un kopējiem partiju konkurences apstākļiem.
Kas ir ilglaicīgās tendences, kas neliek man mieru, domājot par Eiropas Savienības nākotni? Tādas ir trīs.
Pirmā ir apziņa par to, cik lielā mērā pašreizējais eirooptimisms ir skaidrojums ne tik daudz ar lieliskiem un katram pilsonim redzamiem darba rezultātiem, cik ar Lielbritānijas mokošo "Brexit" procesu un tā sekām, kā arī nepieciešamību pārvarēt kopīgas krīzes.
Šādiem kontekstiem cilvēku atmiņās ir raksturīgi laika gaitā izbalēt, it sevišķi tad, kad vairs nav kopīgi risināmu krīžu un uzmanība pievēršas stagnējošai vai lejupslīdē esošajai ekonomikai.
Otrā tendence: ne vairs perifērās valstīs, bet pašā ES kodolā, turīgajās Rietumu sabiedrībās, aizvien populārākas kļūst partijas, kas apšauba Eiropas Savienības vērtību un, ja vispār vēlas saglabāt ES, tad daudz agresīvāk cīnoties par savām īpašajām, nacionālajām interesēm, pabīdot malā eiropiešu kopīgo labumu un kopīgās vērtības.
Mums, dzīvojot Latvijā, šī atšķirība nav viegli uztverama, jo mūsu politiķi gandrīz vienmēr par Eiropu ar saviem vēlētājiem ir runājuši pašlabuma kategorijās, taču šajās, ES kodola valstīs, tā ir salīdzinoši jauna tendence. Savā ziņā to varētu nosaukt par zūdošo Eiropas ideālismu – zūdošo vēlmi uzturēt Eiropu par kaut ko vairāk nekā tikai tirgus arēnu, kur valstis kaulēšanās ceļā mēģina panākt sev maksimāli labus nosacījumus.
Eiropas Savienība vienmēr ir balstījusies divos motoros – pragmatiskā pašlabumā un ideālismā par Eiropas valstīm kopīgu nākotni. Vai tā spēs lidot, balstoties tikai viena motora jaudā? Tas ir pagaidām neatbildams jautājums.
Trešā tendence ir tāda, ka ES nekļūst vidējam pilsonim saprotamāka. Drīzāk tendence ir pretēja. No savas pieredzes – mācot Eiropas Savienības funkcionēšanu pat labi sagatavotai auditorijai, kļūst grūtāk izskaidrot, kas un kā pieņem reālos lēmumus. Aizvien pieaugoša, bet plašākai sabiedrībai neredzama, ir dalībvalstu vadītāju loma. Parādās jauni mehānismi, kas it kā atgādina Eiropas Savienību, jo iesaistītas tās pašas valstis, bet juridiski ir kaut kas tai paralēls.
Eiropas Savienības budžets ir tikai daļa no kopējiem dažādu ES valstu kopīgām iniciatīvām atvēlētajiem resursiem. Nemanāmi, soli pa solim, no diskusijas pirms padsmit gadiem par to, vai Latvijas interesēs būtu viena vai vairāku ātrumu Eiropa, esam nonākuši līdz "de facto" desmitiem dažādu ātrumu un elementu Eiropai.
Eiropas Savienība ne tikai vidējam pilsonim, bet arī ļoti izglītotam pilsonim šobrīd ir nesaprotama.
Un tā nav šī pilsoņa problēma, bet dabisks rezultāts nepieciešamībai ar dažādiem ielāpiem (jauniem institucionāliem mehānismiem) pārvarēt pēdējo 15–20 gadu krīzes. No publiskās telpas gandrīz pazuduši agrāk visuresošie aicinājumi palielināt ES globālo lomu un ambīciju, kā arī pakāpeniski virzīties uz ES federalizāciju. Jaunas idejas to vietā nav nākušas.
Šādos apstākļos ir skaidrs, kādēļ pat agrāk salīdzinoši ideālistiskajām ES kodola valstu politiskajām elitēm un viedokļu līderiem vairs nav enerģijas iestāties par pārmaiņām. Pat aicinājumi uz Konventu ir bikli un nepārliecinoši.
Diemžēl jauna enerģija Eiropai nenāk arī no mums, ar "mums" domājot dalībvalstis, kuras ES pievienojās 2004. gadā un vēlāk – mums pārāk viegli līdz šim bija pieņemt, ka Eiropas Savienība ir mūsu resursi un iespējas, bet ne tik daudz – mūsu atbildība.
Bet tā ir arī mūsu atbildība nepieļaut, lai nākamais eiroskepses vilnis, savā ceļā vairs nesastopot principiālu eiroideālismu, bet tikai pragmatisku aprēķinu par nacionālo pašlabumu, neaizslauka prom pašu Eiropas Savienību.
Mūsu atbildība ir arī panākt, lai Ukrainai tiktu iedota reāla perspektīva iestāties Eiropas Savienībā.
No mūsu pašu pieredzes zinām, cik šī perspektīva bija svarīga Latvijai, lai saglabātos motivācija noturēt eiropeisko kursu, kā arī reformēt savas institūcijas. Ukrainas uzņemšana ES nevar notikt pirms Balkānu valstu uzņemšanas, kurām sen jau solīta dalība Eiropas Savienībā, bet paplašināšanās nemitīgi atlikta. Skaidrs, ka masīva ES paplašināšanās nav iespējama, nereformējot veidu, kā Eiropas Savienībā tiek pieņemti lēmumi, veidots un sadalīts budžets.
Paplašinoties bez šīm reformām, mēs riskētu ES padarīt nefunkcionālu.
Ja vēlamies pildīt savu solījumu Ukrainai cīnīties par tās uzņemšanu Eiropas Savienībā, kā arī vēlamies ilgtermiņā saglabāt tādu Eiropas Savienību, kas būtu balstīta arī vērtībās, ne tikai pragmatiskā aprēķinā, tad mums būtu jāatbalsta, nevis jānoraida Eiropas Konventa sasaukšanu.
Jā, nav nekādas garantijas, ka šim Konventam būs reāls rezultāts – proti, ka pašreizējos apstākļos dalībvalstis reāli spētu vienoties par reformām. Taču gandrīz droši, ka dzimtu jaunas idejas, procedūras, kas varētu noderēt gan nākotnes krīzēm, gan miera laikiem. Vismaz mēs būtu mēģinājuši.
