Šis ir viens piemērs no plaša demokrātijas eksperimentu viļņa, kurā šobrīd piedalās gandrīz visas pasaules demokrātijas. Dažādas pasaules valstis meklē aizvien jaunus, labākus veidus, kā sarunāties ar saviem iedzīvotājiem un kā iesaistīt viņus svarīgu lēmumu pieņemšanā.
Latvija reiz bija, bet vairs nav daļa no šī viļņa. Sabiedrības iesaistes jomā šobrīd ir stagnācija: gan ideju, gan izpildījuma līmenī.
Aizvien biežāk gan no politiķiem, gan no ierēdņiem nākas dzirdēt, ka pat vistradicionālāk organizētās konsultācijas ir lieks posms, kurš tikai traucē strādāt.
Alternatīvās balsis, kuras uzstāj uz cita veida procesu, gandrīz nav dzirdamas.
Pār-ideoloģisks jautājums
Sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā nav viens no tiem jautājumiem, kurš būtu saistīts ar tradicionālajām ideoloģiskajām izvēlēm. Proti, tu vari atbalstīt vai iebilst plašākām iedzīvotāju iesaistes iespējām, neatkarīgi no tā, vai sevi definē kā sociāldemokrātu, konservatīvo, nacionālistu, liberāli vai kādā citā veidā. Šobrīd nepakavēšos pie jautājuma, cik lielā mērā mūsdienu pasaulē vispār ir iespējams savstarpēji izšķirt ideoloģijas (manuprāt - ļoti maz), tik piemēra pēc raksturošu, cik viegli ir pamatot plašas sabiedrības iesaistes vēlamību, vadoties no dažādu standarta ideoloģiju standarta pieņēmumiem.
Liberālim ir viegli iestāties par plašu sabiedrības iesaisti tādēļ, ka plaša sabiedrības iesaiste ir veids, kā iedzīvotāji var kontrolēt valsti un pieņemt lēmumus patstāvīgi. Liberāļi plašā sabiedrības iesaistē redzēs indivīda pašrealizēšanās iespējas (iespējas pašiem ietekmēt lēmumus, kuri uz viņiem attieksies), kā arī sabiedrības izglītošanas aspektu - kas ļauj pilsoņiem labāk izprast valsts funkcionēšanu, savas tiesības un caur savu personisko iesaisti novērtēt šo tiesību vērtīgumu.
Konservatīvajam ir tikpat vienkārši atbalstīt plašu sabiedrības iesaisti, bet vadoties no citiem atskaites punktiem. Proti, sabiedrības iesaiste ir veids, kā var veidot vietējās kopienas, iesakņot indivīdus, kā stiprināt cilvēkos atbildības sajūtu par savām izvēlēm, par savu kopienu un savu valsti. Britu konservatīvo “big society” pieeja tam ir spilgts piemērs.
Sociāldemokrātiskajā standarta loģikā plaša sabiedrības iespēja ir vēlama tādēļ, ka tas ir veids, kā pasargāt sabiedrību pret to, ka svarīgākos lēmumus sagrābtu privātu interešu grupas. Tāpat plaša sabiedrības iesaiste dod balsi mazāk aizsargātajām grupām, attīsta sociālo solidaritāti, kā arī palīdz sabiedrībā veidoties un attīstīties mobilizēšanās prasmēm.
Nacionālisma loģika ir īpaši piemērota tam, lai plašā sabiedrības iesaistē saskatītu potenciālu sabiedrības saliedēšanai, - kopīga darbošanās, nemitīgs dialogs saliedē, mazina iekšējās atšķirības, iemāca rēķināties vienam ar otru. Saliedēta sabiedrība īpaši svarīgi var būt krīzes situācijās, saskaroties ar kopīgu ienaidnieku.
Sabiedrības iesaistes jautājums stāv pāri ideoloģijām
arī tādēļ, ka, vadoties no dažādiem atskaites punktiem, ir tikpat viegli raksturot pretējo – proti, iemeslus bažām par plašām sabiedrības iesaistes iespējām.
Liberālis var būt piesardzīgs pret plašu sabiedrības iesaisti, baidoties no tā, ka šī procesa rezultāts var apdraudēt cilvēktiesības, konservatīvais nevēlēsies, lai caur plašu sabiedrības iesaisti nāk pieprasījums pēc pārāk krasām pārmaiņām, sociāldemokrāts baidīsies no tā, ka biznesa interešu grupas var manipulēt ar sabiedrību un samazināt valsts kā izlīdzinātāja un sociālās drošības garanta lomu, nacionālists - no tā, ka sabiedrība var sašķelties un polarizēties.
Kad vara neuzticas tautai
Tādēļ Latvijas politikas dīvainība nav tā, ka šobrīd nav tādas partijas, kurai sabiedrības iesaistes jautājumi būtu "karoga tēma" – neesot sasaistītiem ar konkrētu ideoloģiju, tiem nav arī dabiskas politiskās mājvietas. Tas, ko gan varētu gaidīt: gan atbalstam, gan skepsei aptuveni līdzīgās proporcijās būtu jāsadalās dažādu partiju IEKŠIENĒ. Bet tā nav! Partiju iekšienē šobrīd gandrīz vai pilnībā ir pazudušas balsis, kuras uzstātu uz to, ka Latvijas iedzīvotāji būtu pēc iespējas plaši un jēgpilni jāiesaista lēmumu pieņemšanā - vienalga, vai vadoties no vairāk liberālas, konservatīvas, nacionālismam vai sociāldemokrātijai raksturīgās argumentācijas.
Es nezinu tam iemeslus, bet šķiet, ka tiem ir saistība ar to, ka jau vairākus gadus Latvijā dominē ļoti cinisks skatījums uz iedzīvotāju spriestspēju.
Tas ļauj augstu amatu ieņēmējiem būt snobiskiem – atteikties organizēt jēdzīgus un kvalitatīvus konsultāciju procesus, atteikties piešķirt Latvijas iedzīvotājiem plašākas iesaistes iespējas, organizēt pat likuma pieprasītās konsultācijas formāli, ķeksīša pēc, nedodot iespēju tām ietekmēt jau pieņemtu lēmumu - argumentējot ar to, ka tāpat neko prātīgu no iedzīvotājiem nevar gaidīt, ka Latvijas cilvēki ir īpaši viegli manipulējami, nespēj domāt valstiski, ilgtermiņā un vienmēr lems savās īstermiņa interesēs.
Nonākot augstos amatos, šobrīd kā leģitīmas tiek atzītas tikai divas lēmumu pieņemšanas loģikas – tehnokrātiskā (ekspertu, ierēdņu vērtējumi par to, kas ir labākais risinājums) un politiskā (kāda partija tā vēlas/ir solījusi). Nav daudz tādu politiķu vai ierēdņu, kuri saskata kaut vai to, kādā veidā sabiedrības iesaiste ir atbalsts tehnokrātijai (kvalitatīvāki lēmumi) vai politikai (labāki signāli par to, kas sabiedrībai ir svarīgi). Bet ja šādu politiķu un ierēdņu ir maz, tad gandrīz vispār ir pazuduši politiķi un ierēdņi, kuri sabiedrības iesaisti redz kā vērtību pašu par sevi. Vienalga, vai šis redzējums sakņotos skatījumā par iesaisti kā par daļu no indivīdu pašrealizācijas, varas kontroles, personiskā atbildīguma attīstīšanas, kopienu iesakņošanas, sabiedrības saliedēšanas vai mobilizēšanas prasmju attīstīšanas.
Esmu droša, ka lielākajai daļai politiķu un amatpersonu tik cinisks skatījums uz iedzīvotāju iesaisti nav uzspēlēts – tas sakņojas patiesās bažās par iedzīvotāju spriestspēju, bažām par to, ka svarīgi lēmumi tiks pakļauti “barbaru invāzijai” . Iedzīvotājiem nevarot piešķirt plašas iesaistes tiesības tādēļ, ka tas slikti beigsies.
Šīs bažas ir emocionāli saprotamas, bet ne racionālas. Kur gan Latvijas vēsture var atrast piemērus tam, lai ne tikai postulētu, bet arī pierādītu to, ka Latvijas politiķiem vai tehnokrātiem ir tendence spriest un lemt saprātīgāk, nekā parastajiem iedzīvotājiem? Nepārdomātība, īstermiņa domāšana ir vienlīdz ass risks gan iedzīvotājiem, gan politiķiem.
Latvijas vēsturē kļūdaināko lēmumu autori nav bijuši “parastie cilvēki”, bet gan dažādu līmeņu politiķi un ierēdņi.
Risks, ka lēmumu pieņemšanu sagrābj korumpētas speciālās intereses, ierēdniecībā vai politikā ir pat augstāks nekā sabiedrībā kopumā.
Ņemot vērā to, cik plašs ir jauno demokrātijas formu meklēšanas vilnis, esmu droša, ka tas agri vai vēlu atradīs arī Latviju. Svarīgi gan, lai tas notiktu agrāk, nekā vēlāk. Pilsoniski nepieredzējušiem, neuzklausītiem, par savu ietekmi nepārliecinātiem iedzīvotājiem nav citu pilsoniskuma mācīšanās, reālu lēmumu ietekmēšanas iespēju kā vien vēlēšanas, kur - bez regulāras iesaistes pieredzes un izpratnes par to, cik sarežģīta ir reālā lēmumu pieņemšana, - viņi krīt par vieglu ēsmu visām tobrīd modīgajām sašutuma vētrām. Šādas sašutuma vētras pēc tam kā bumerangs – caur ciniskiem un manipulatīviem jaunajiem politiķiem, kuri spēj šo sašutumu formulēt un vadīt - pavēršas pret iepriekšējo politiku un tehnokrātiju, kuri, iespējams, vislabāko motīvu vadīti bija vēlējušies par visu lemt paši, taču palaida garām brīdi, kad sabiedrības infantilizēšana kļuva par pašpiepildošos pareģojumu.
