Lai atbildētu uz šo jautājumu, noderīgs atskaites punkts ir vēlēšanu sarakstu iesniegtās atbildes partiju salīdzināšanas anketā “Novadu šķirotava”, kur viens no jautājumiem skāra pretendentu 20–30 gadu ambīciju savai pašvaldībai – kandidātu saraksti varēja brīvi, gan nepārsniedzot viena tvīta apjomu, ierakstīt savu ilgtermiņa sapni. Daži šo uzdevumu izpildīja ar vērienu: starp atbildēm bieži sastopama reģiona, Latvijas, Baltijas, pat Eiropas līmeņa līderība un izcilība dzīves kvalitātē, izglītībā, “zaļumā”, uzņēmējdarbības vidē. Būt par centru un būt par paraugu citiem – bieži sastopami motīvi partiju atbildēs.
Taču ir arī pašvaldības, pie tam ne viena vien, kuru trīsdesmitgades sapnis ir… asfalts.
Sak’, būtu labi, ja kaut kad ap 2040.–2050.gadu “katrs laucinieks aizbrauc ar tīru mašīnu uz novada centru” (citāts). Vēl dažiem ceturtdaļgadsimta projekts ir tilts, vienam sarakstam – baseins.
Šo dažādo sapņu lidojuma vai piezemētības pakāpe apliecina, ka ar visu administratīvi teritoriālo reformu mēs turpināsim dzīvot ļoti neviendabīgā Latvijā, kur cilvēku pieredzes un iespējas lielā mērā diktē vieta, kur viņi dzīvo. Taču interesanti, ka šo novērojumu nepavada nolemtības sajūta, bet gan dažkārt teju izmisīga pašvaldības politiķu pirms vēlēšanām demonstrētā gatavība iesaistīties cīņā. Cīņā par cilvēkiem.
Šis ir ar lielu atrāvienu dominējošais motīvs dažādu pašvaldību varas pretendentu formulētajās vīzijās – gribam, lai mums būtu vairāk iedzīvotāju, tādēļ būsim draudzīga, vēl draudzīgāka, visdraudzīgākā pašvaldība cilvēkiem un ģimenēm.
Tādēļ jaunus iedzīvotājus pievilināsim, atvilināsim, pārvilināsim ar fantastisku pārvaldi, lieliskām iespējām veidot savus biznesus, zaļu vidi, labām skolām, plašām kultūras un atpūtas iespējām.
Vietējā līmeņa politiķi visur Latvijā ir pamanījuši jauno tendenci cilvēkiem strādāt attālināti, pārcelties uz dzīvi tuvāk pie dabas – un redz iespējas šo tendenci izmantot savā labā, atņemot šajās vēlēšanās nestartējošajai Rīgai tās pašpietiekamāko iedzīvotāju daļu. Ambīcijas līmeņi gan arī šeit ir atšķirīgi: no latviski pieticīgā (kaut nu sevišķi daudz neturpinātu samazināties iedzīvotāju skaits!), līdz, nedaudz pārfrāzējot, “katrs, kas atbrauks ciemos, būs tik pozitīvi pārsteigts, ka vēlēsies pārcelties pie mums uz dzīvi”.
Neparasti gan, ka šīs vīzijas sasniegšanā reti kad parādās kādas reģionālās īpatnības, kāda novada vai pilsētas “īpašais ceļš”.
Visi gatavojas darīt visu visās frontēs.
Liels izņēmums ir Jūrmala, kur, pārsteidzoši, bet visiem “Novadu šķirotavas” deviņiem dalībsarakstiem ir vienots redzējums par to, kur pilsētai jābūt pēc 30 gadiem: no sezonālām svārstībām maz atkarīga, starptautiski pazīstama kūrortpilsēta. Šis redzējums gan nav daudz mainījies no tā, kas bijis pirms 30 gadiem, kas, protams, liek uzdot jautājumus par to, vai/cik lielā mērā no šādām specifiskām vīzijām ir jēga.
Interesanti, ka 20–30 gadu tālā nākotnē laba pārvaldība un korupcijas izskaušana tiek uzskatīta jau par notikušu faktu – nepieciešamība uzlabot pārvaldi ir ļoti biežs motīvs partiju četru gadu plānos, salīdzinoši reta – tālākā redzējumā.
Korupcija un slikta pārvalde ir arī starp biežākajām atbildēm tad, kad vēlēšanu kandidātiem jautā, kas ir sliktākais, kas varētu notikt jaunā domes sasaukuma laikā.
Līdzās iecerei palielināt iedzīvotāju skaitu uzkrītoša ir arī vēlme 20–30 gadu laikā kļūt bagātākiem.
Daži vēlas izrāpties no nabadzības, citi – sasniegt un pārsniegt Ziemeļeiropas dzīves līmeni. Vēl dažus ir nokaitinājis, viņuprāt, pazemojošais pašvaldību izlīdzināšanas fonda saņēmēju statuss, un viņi sev stāda ambīciju kļūt par donoriem.
Skatoties uz partiju atbildēm – kopā atbildes iesūtīja 204 no 318 vēlēšanās reģistrētajiem sarakstiem – mani pārsteidza vēl divi negaidīti momenti. Pirmais – vietējā līmeņa politikā sāk ienākt ekoloģiskais un klimata glābšanas motīvs, proti, ne tikai zaļa vide dzīvošanai, bet arī zaļš dzīvesveids, atbildība par planētu. Šādas atbildes parādās biežāk, nekā būtu domājusi.
Otrais – lielo ambīciju līmenī reti var satikt identitātes saglabāšanas motīvu vai vispār vēlmes kaut ko sargāt, no kaut kā aizsargāties.
Gandrīz visas lielās vīzijas tika formulētas pozitīvi (uzlabot), nevis negatīvi (nosargāt, nepieļaut).
Vēlme pēc progresa, izaugsmes, pozitīvām pārmaiņām ir teju visaptveroša. Atslēga teju visur viena un tā pati – jāveido tik patīkama dzīvesvide un uzņēmējdarbības vide, lai cilvēki nāktu, pārceltos un darbotos. Dažiem pilnai laimei vēl noderētu izlīdzināšanas fonda donora statuss un asfalts.
Šīs bija pirmās pašvaldību vēlēšanas, kur piedalīties bija ļauts tikai politiskajām partijām, – tādēļ tik liela sapņu un līdzekļu saskanība ir nedaudz pārsteidzoša. Partiju atbildes uz dažādajiem “Novadu šķirotavas” jautājumiem reti atšķīrās pēc satura esences un maz atšķīrās arī pēc akcentiem.
Ņemot vērā to, ka mūs turpmākajos gados sagaida grandioza cīņa par cilvēkiem, jauno domju uzdevums nākamajos gados tad ir ielikt pamatus tam, lai viņu pašvaldība šajā cīņā izrādītos konkurētspējīga. Šajā cīņā īpašas priekšrocības būs tām pašvaldībām, kuras, mācoties no zemā vēlēšanu apmeklētības līmeņa, veidos godīgu sarunu ar saviem iedzīvotājiem par to, kā ir dzīvot šajā teritorijā un ko varētu darīt labāk. Ja apmierināti būs jau esošie iedzīvotāji, lielāka varbūtība, ka novada priekšrocības pamanīs arī “atvilināmie”.
