Palīgos, atrast āderes, pie viņas nāk cilvēki no visurienes, arī pašu ved uz dažādām vietām. Viņa atbrauc, pieiet pie krūma, nolauž zariņu un ar to rokās staigā pa lauku. Kādā brīdī kociņš sāk rotēt! Tam var ticēt, var neticēt, bet vietās, kuras Silvija norāda, izrok aku un ūdens ir. Viņai jāuzņemas atbildība par zariņa “teikto”. Ja viņa mānīsies, cilvēki viņai vairs neticēs. Godīgums laukos ir visvērtīgākā valūta.
Tā viņa dzīvo uz robežas diezgan vientuļo dzīvi. Kad sērija par Silviju bija piedzīvojusi pirmizrādi televīzijā, man piezvanīja kāda sieviete. Viņa esot Silvijas māsa, kura grib tuvo radinieci satikt. Ar Silvijas atļauju iedevu zvanītājas telefona numuru. Cerams, abas satiksies un kliedēs vientulību.
Sandra atbildība ir muiža, kuru viņš savā ziņā ir pieradinājis. Viņš neslēpj, ka vienmēr ir sapņojis par muižnieka statusu un nu tas ir piepildījies. Muiža ir diezgan liela atbildība, kuras priekus un bēdas Sandris apņēmies nest un sargāt. Viņa robežšķirtne ir Mūsa, kura atdala abas valstis un plūst kā pati dzīve. Zināms, ka vienā un tajā pašā upē nevar iekāpt divreiz. Arī ar muižu ir līdzīgi.
Sandra muižai cauri tecējuši dažādi ūdeņi un ļaudis. Ir jāsadzīvo ar muižas gariņu, viņš jāpieradina, lai atļauj piepildīt Sandra ambīcijas.
Mārītes dzīve visspilgtāk parāda dzīvi pierobežā. Mārīte tiešā nozīmē dzīvo uz tās. Jauni cilvēki laukos ir retums. Sevišķi jaunieši, kuri ir apņēmušies strādāt un darīt. Mārīte atzīst, dažreiz domā par komfortablo dzīvi pilsētā, kur ir iespējams satikt vienaudžus, iziet pasēdēt kafejnīcā. Te, uz pašas robežas, viņas vienīgie draugi ir vīrs un mazais puika, kurš kopš dzimšanas skraida starp Latvijas un Lietuvas robežstabiem. Un, protams, zirgi, govis un suņi. Šo māju un kustoņus ir pieradinājuši Mārītes vecāki un viņa ir apņēmusies dzimtajā vietā palikt, un rūpēties par šiem pieradinātajiem.
Arī tas ir godīgi, Mārīte saka, viņa vēl nav nopelnījusi atļauju doties prom uz komfortu. Un izskatās, ka viņa labāk jūtas tajā pierobežā. Mārīte paņem vienu no saviem zirgiem, uzkāpj virsū un aizjāj izvēdināt nogurumu un, kā tagad ir moderni teikt, relaksēties.
