Āmurs un nagla bija pirmie vārdi, kurus abi iebraucēji iemācījās latviski, smejas Lisa. Pāris iegādājās un atjaunoja skolas ēku, kurā tagad ir Rites tautas skola. Te vasarās notiek vasaras skolas gan lieliem, gan maziem, un abi nu jau par vietējiem kļuvušie Lisa un Niels cer, ka ieviestās tradīcijas kāds tupinās. Niels nāk no zemnieku ģimenes, un tāpēc viņam ir pazīstama gan kartupeļu rakšana, gan sēņu lasīšana, ko uzskata par latviešu tradīciju. Viņi te, Latvijas–Lietuvas pierobežā ieveduši kripatu dāņu kultūras un filozofijas.
Tautas skolā strādā arī Jānis. Viņš ir vēstures un tās artefaktu fans. Jānim ir savs muzejs, kurā apskatāmas dažādas pagātnes liecības, kuras viņš atrod gan pie radiem un kaimiņiem, gan izgāztuvēs. Kas būs pierobeža pēc desmit gadiem? Jānis domā, ka viņš te vēl būs, par to viņš neuztraucas. Vienīgi viņu baida tas, ka pāri robežai var nākt “melnie” jeb migranti. Jānim no viņiem bail.
Lietuviešu virtuve sazobē ar latviešu cigoriņu kafiju. Tāda ir Jolantas ikdiena, pārņemot vecmammas kafiju “Alīda”.
Pie viņas brauc tūristi un izgaršo ikdienā tik neierasto kafiju, kuru Jolanta gatavo, ievērojot senās tradīcijas.
Ejot pa pierobežu gar Lietuvu, var satikt ne tikai dāņus, bet nonākt arī Ēģiptē. Vietai Medumos tādu vārdu devuši vācieši. Mirotija spriež, ka nosaukumam ir sakars ar Ēģiptes piramīdām, kuras uzskata par gaismas nesējiem. Vācieši šajā vietā saskatījuši kaut ko līdzīgu. Un kā nu ne, te, Medumu skolā, mācījies viens no mūsu kultūras gaismas nesējiem – Jānis Pliekšāns jeb Rainis. Vēl te, meža vidū, slejas baznīca, par kuru rūpi tur Jānis un Mirotija. Kas te būs vēlāk, abi bažījas, jo Ēģipti jaunieši pamet un paliek tikai vecie. Mirotija un Jānis cer, ka tomēr vietā ienāks kāds jauns gaismas nesējs.
