Mūsdienu pasaulē, kur nereti valda konkrēti skaistuma standarti, mēdz kļūt garlaicīgi no vienādā, kas ir visapkārt. Citādais tādā pūlī izceļas un piesaista. Gluži kā fotogrāfs Dainis, kurš ar savu talantu ir apbūris gan vietējo, gan citus fotogrāfijas apbrīnotājus. Viņam pozēt ir gatavs ikviena un ikviena.
Citādāku ceļu ir izvēlējusies arī Veronika. Viņa, palīdzot cilvēkiem, ir uzcēlusi pati savu baznīcu. Viņas stiprā puse ir māka nenosodīt un nekritizēt, bet palīdzēt katram atrast savu izeju no kādas grūtas situācijas. Viņai ir liela suģestēšanas spēja.
Veronika saka: “Nostājies pie tās gleznas, kas redzama sienā. Jūti, kļūst siltāks!” Un cilvēkam, kurš tur stāv, jāpiekrīt, jā, tiešām paliek silts. Un tāds sasildīts, cilvēks iziet no Veronikas baznīcas un viņš ir par kripatiņu laimīgāks. Vismaz tajā dienā.
Mēmeles upes krastā, Lielmēmeles muižā dzīvo cilvēki no visas Latvijas. Viņi ir īpaši cilvēki, kuri kādam nevērīgam garāmgājējam var izraisīt bēdīgas sajūtas. Taču, ja apstājas un iedziļinās, tad bēdas pāraug priekā, redzot, kā katrs no viņiem spēj būt laimīgs par kaut ko tik mazu kā naglas iesišanu koka solā. Viss ir atkarīgs no attieksmes, gan pret sevi, gan apkārtējiem. Un no pieņemšanas, ka ne visam ir jābūt taisnam, jo arī līkais var būt smuks un mīlēts. Dažreiz tieši līkais ir tas, kurš iet ar paceltu galvu, jo tas ir viņa ceļš, kuru viņš ir pieņēmis un pārņēmis.
