Ivars Āboliņš: Zemākais punkts

Veids, kā Latvijas futbola izlase piektdien vakarā zaudēja Ziemeļīrijai bija apkaunojošs. Izvēlēties citu vārdu šoreiz būtu gan nepareizi, gan nevietā, un ir brīži, kad visiem jārunā atklāta valoda. Protams, ikvienam ir skaidrs, ka pretinieks, kurš izcīnīja pirmo vietu savā kvalifikācijas grupā un spēlēs vasarā gaidāmajā Eiropas čempionāta finālturnīrā, bija spēcīgāks un zaudējums nebija nekāda sensācija. Turklāt arī rezultāts 0:1 pret Ziemeļīriju, nav nekas briesmīgs. Tomēr zaudēt var ļoti dažādi un šoreiz mēs zaudējām vienkārši bezcerīgi. 

Turklāt jāņem vērā fakts, ka šis ir jau otrais šāda veida zaudējums pēc kārtas – tieši pirms mēneša 13.oktobrī Mariana Pahara vadītie vīri savās mājās "Skonto" stadionā ar tādu pašu rezultātu kapitulēja Kazahstānas priekšā.

Šajās divās spēlēs Latvijas izlase neizveidoja nevienu vārtu gūšanas iespēju un tik blāvi nebija izskatījusies, šķiet, nekad.

Turklāt, ja mačā pret Kazahstānu tas vēl bija saprotams, jo pretinieks ierakās tik dziļā aizsardzībā, ka šādus bastionus uzlauzt būtu problēmas arī daudz spēcīgākām komandām, tad šoreiz nekas tāds nenotika. Ziemeļīrija spēlēja kā pirmais numurs un mums pavērās visas iespējas izmantot ierastos trumpjus – ātrus pretuzbrukumus un nāvējošus dūrienus pretinieku aizsardzībā.

Mēs to visu neizmantojām, un ir jautājums - kādēļ. Jā, ziemeļīri šoreiz nespēlēja ar savu ierasto 4-3-3, taktiku un izmantoja 3-5-2 spēlētāju izvietojumu, kas acīmredzami apmulsināja mūsu komandu. Arī Pahars pēc mača atzina, ka šāds notikumu pavērsies bijis pārsteigums. Un tas būtībā nozīmē to, ka pretinieku treneri jau otro maču pēc kārtas Paharu ir vienkārši apspēlējuši – arī spēlē pret kazahiem Pahars negaidīja tik zemu otras komandas spēli, kas arī izšķīra mača likteni.

Protams, kļūdās visi, arī Pahars, un pats par sevi tas nav nekas briesmīgs. Tomēr šoreiz realitāte runā pati par sevi.

Pēdējo uzvaru Latvijas izlase izcīnīja 2014.gada 3.septembrī Rīgā, apspēlējot armēņus, bet pēdējais triumfs oficiālā kvalifikācijas spēlē jāmeklē vēl senākā pagātnē - 2013.gada 6.septembrī, kad Rīgā tika uzveikti lietuvieši.

Tas nozīmē, ka nākamā gada rudenī, kad mums ir nākamā iespēja izcīnīt uzvaru kvalifikācijas spēlē, Pahars bez šāda panākuma būs pavadījis jau trīs gadus. Nudien nav maz un, ja ieskatāmies vēsturē, tad šādi melnie posmi mūsu izlasei nav bijuši pat tik daudz kritizētajos pēdējos Aleksandra Starkova laikos. Turklāt pašu spēlētāju bieži piesauktais arguments, ka esam spēlējuši pret spēcīgām komandām – Nīderlandi, Turciju, Islandi, Čehiju un Ukrainu – neiztur nekādu kritiku. Jo, ja mums ir augsti mērķi, tad skaidrs, ka nāksies spēlēt pret spēcīgiem pretiniekiem, un iekļūt finālturnīrā, neuzvarot arī kādu no varenajiem, nav iespējams.

Ir jāskatās patiesībai tieši acīs – par spīti brīžiem cienījamajai spēlei, Latvijas futbola izlase šobrīd ir ļoti dziļā bedrē.

Mums nav uzvaru, mums nav vārtu gūšanas iespēju un mums nav pat sarunātas pārbaudes spēles 17.novembra izlašu spēļu logā. Mums nav nekā. Tomēr vienlaikus var būt, ka, skatoties no ilgtermiņa perspektīvas, tas nav nemaz tik slikti. Esam nokrituši tik zemu, ka zemāk vairs nav kur krist ,un tādos gadījumos vienmēr seko ceļš augšup. Un, ja Pahars izanalizēs savas kļūdas, ļoti iespējams nākamajā rudenī mēs redzēsim jau pavisam citu izlasi. Uzvarēt un cīnīties spējīgu. Izlasi, kas izmantos Dieva doto dāvanu pateicīgas kvalifikācijas grupas izskatā un vismaz pacīnīsies par iekļūšanu Pasaules čempionāta finālturnīrā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti