Tomēr citu starpā šis gadījums ir īpašs ar ko citu. Pirmo reizi pilsonība par īpašiem nopelniem valsts labā ir piešķirta cilvēkam, kura līdzšinējā saistība ar Latviju ir bijusi minimāla, lai neteiktu, ka tādas nav bijis vispār.
Līdz šim tomēr bija prakse šādā veidā pilsonības dot sportistiem, kuru saistība ar Latviju bijusi taustāmāka. Riteņbraucēja Pjotra Ugrjumova, vieglatlētu Staņislava Olijara un Sergeja Inšakova, kā arī tenisistes Larisas Neilandes nopelni, nesot Latvijas vārdu, protams, nekādus komentārus nevienam neprasa. Tāpat, arī, piemēram, hokejistu Andreja Maticina, Oļega Znaroka, Igora Pavlova, Grigorija Panteļejeva, Vjačeslava Fanduļa, Aleksandra Beļavska, Aleksandra Semjonova, Aleksandra Kerča, Aleksandra Ņiživija, Aleksandra Šiškoviča, Viktora Ignatjeva un citu gadījumā, viņu saikne ar Latviju bija nenoliedzama. Daļa spēlētāju mūsu valstī ir dzimuši, bet daļa nodzīvojuši ievērojamu dzīves posmu.
Arī futbolā gan deviņdesmo gadu vidus valstvienības līderis un kapteinis, Krievijā dzimušais Jurijs Ševļakovs, gan vēlākos gados par Latvijas pilsoņiem uz īpašu nopelnu pamata padarītie Mihails Miholaps, Andrejs Perepļotikins un citi, šeit jau vairāk vai mazāk tika uzskatīti par savējiem. Tas pats sakāms arī par basketbolistu Andreju Bondarenko, savukārt citiem jaunpilsoņiem – Aleksandram Šturmam un Bruno Valdim Pētersonam pie Latvijas pasēm izdevās tikt pateicoties savām latviskajām saknēm un tam visam bija loģisks pamats. Varbūt nedaudz cits stāsts ir ar amerikāni Troju Ostleru, taču pat viņš uz pilsonības piešķiršanas brīdi jau labu laiku bija nospēlējis Latvijas basketbola līgā.
Nakoņečņijam nekādas saistības ar Latviju vai iepriekšēju nopelnu mūsu valsts labā nav. Protams, ļoti iespējams, ka tādi ir vēl tikai priekšā, tomēr notikušais pavisam noteikti ir uzlūkojams kā vērā ņemams precedents nākotnei – ja varēja iedot viņam, kāpēc, lai tādā pašā veidā neiedotu vēl kādam.
Vienlaikus nav iespējams viennozīmīgi apgalvot, ka šāda prakse ir slikta. Modernajai pieccīņai Latvijā ir bijušas labas, ilgstošas tradīcijas un sasniegumi, taču būtībā sporta veids atradās un joprojām atrodas iznīkšanas priekšvakarā. Bez spilgta līdera mazajiem sportiem Latvijā izdzīvot nav tikpat nekādu izredžu. Tagad tāds līderis ir iegūts, turklāt Nakoņečņijam ir vēl tikai divdesmit pieci gadi, kas nozīmē, ka startēt sportists varēs vēl vismaz desmit, ja ne vairāk gadus.
Tāpat atšķirībā no daudziem citiem par īpašiem nopelniem valsts labā pie pilsonības tikušajiem, Nakoņečņijs visā nopietnībā ir sācis mācīties latviešu valodu un progress ir acīmredzams. Un, lai cik dīvaini tas varbūt arī neskanētu – šajā ziņā viņš nudien ir īpašs, jo latviski komunicēt spēj vien labākajā gadījumā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms skaits par īpašiem nopelniem ar pilsonību apbalvoto sportistu.
Vienlaikus Latvijas sporta nākotnes vārdā tomēr būtu labāk, ja Nakoņečņija gadījums paliktu kā pozitīvs izņēmums. Nevis pavērtu vaļā maisa galu bezgalīgiem naturalizācijas viļņiem mūsu sportā.
