Vairāk nekā puse Rīgas sporta klubos strādājošo un sevi par treneriem saucošo ir bez valsts izdota sertifikāta un tātad tiesībām strādāt un saukt sevi par treneriem. Izklausās skarbi, un sociālajos tīklos daudz tiek diskutēts par to, ka neba nu kaut kāds sertifikāts nosaka to, cik zinošs ir treneris.
Un te prasītos salikt dažus punktus uz i. Sertifikāts, protams, nav nekāds absolūts kvalitātes garants un arī starp tiem treneriem, kuri to ieguvuši, noteikti ir pietiekami daudz tādu, kuru zināšanas ir nepietiekamas. Tomēr ikviens, kuram tāds ir, bijis spiests vismaz 360 stundas (kas šobrīd ir minimālā prasība, lai varētu strādāt par treneri) pavadīt, klausoties pasniedzējos, un tas jebkurā gadījumā ir vairāk kā tam, kuram šāda sertifikāta nav. Un, ja cilvēks ir ieinteresēts savā lietā, tad šajās 360 stundās iespējams iemācīties pietiekami daudz.
Vai iespējams, ka bez sertifikāta strādājošais visu ir apguvis pašmācības ceļā un patiesībā ir gudrāks par to, kuram šis sertifikāts ir? Protams, ka tā var būt, un pavisam noteikti, ka šādi speciālisti ir sastopami. Taču šeit atkal ir vairāki bet.
Pirmkārt, sertifikāta iegūšana nav sarežģīts process, un šim pašmācības ceļu gājušajam nevajadzētu būt nekādām problēmām nokārtot formalitātes. Galu galā nevienam taču neienāk prātā braukt bez tiesībām. Pat tad, tētis bērnībā ir iemācījis lieliski stūrēt, un patiesībā šis cilvēks automašīnu vada labāk, nekā tas, kurš CSDD eksāmenu jau nokārtojis. Noteikumi ir noteikumi, tie jāievēro visiem, it sevišķi jau jomās, kuras tieši ietekme citu cilvēku veselību un pat dzīvību.
Otrkārt, šādu tiešām zinošu treneru bez izglītības pavisam noteikti ir mazākums. Kā spilgts piemērs šeit kalpo kāds ļoti pazīstams krosfita treneris, kurš ir mēģinājis oficiāli sertificēties, taču vājo anatomijas zināšanu dēļ pabeigt mācības nav spējis. Padoties aizliegts? Iespējams. Taču nav saprotams, kādēļ šis sauklis jāattiecina uz citiem, nevis sevi pašu. Tāpat nekādu kritiku neiztur arguments, ka bijušajiem sportistiem nekāda sertificēšanās nav nepieciešama, jo viņi jau tāpat visu zina. Tā tas, protams, nav. Fakts, ka esi bijušais sportists, negarantē to, ka būsi arī labs anatomiju un slodzes pārzinošs treneris un, ja reiz viss tiešām kārtībā, savu zināšanu apliecināšana, nokārtojot eksāmenu, nav nekāda lielā no valsts puses izvirzītā prasība. Elementāra likumu ievērošana nav greznība, bet norma.
Diemžēl realitāte ir tāda, ka vairumam nesertificēto treneru nav pietiekamu zināšanu, lai trenētu citus. Anormālas un pārlieku lielas slodzes, neinteresēšanās par trenējamā veselības stāvokli un traumu vēsturi, nepietiekamas zināšanas anatomijā, absurdas diētas, kas nodara vairāk ļauna, nekā laba – tā visa ir Latvijas fitnesa zāļu realitāte.
Savukārt bezatbildīgu fitnesa un krosfita treneru sabeigti cilvēki ir sporta ārstu un fizioterapetu ikdiena. Turklāt neadevkātas fiziskās slodzes vai muļķīgas diētas izraisītas veselības problēmas var likt par sevi manīt ne uzreiz, bet tikai pēc vairākiem mēnešiem vai pat gadiem. Spēlēties ar cilvēku veselību ir noziegums. Iespējams, ka profesionālajā sportā ir pieļaujami izņēmumi un atkāpes, taču tautas jeb amatieru sportā pašpasludināti treneri strādāt vienkārši nedrīkst. Lai cik arī forši džeki vai meitenes viņi arī nešķistu saviem audzēkņiem.
Tāpēc izglītības un zinātnes ministrijas apņemšanās panākt izmaiņas likumdošanā, nosakot administratīvo atbildību (tātad naudas sodu, kas vienmēr ir pats iedarbīgākais motivators) par strādāšanu bez sertifikāta un pašas sertificēšanās sistēmas sakārtošanu, ir novēlota, taču ļoti būtiska. Savukārt sportogribētājiem nebūtu jākautrējas un jājautā saviem treneriem pēc izglītības apliecinoša dokumenta, tādējādi piespiežot likumu ievērot arī fitnesa zāļu īpašniekiem. Piemēram, aizejot pie zobārsta, mēs visi esam pilnīgi droši, ka mūs ārstēs speciālists ar attiecīgu izglītību un kvalifikāciju. Kāpēc tik pat droši mēs nevarētu justies, aizejot uz sporta zāli?
