Jo būsim godīgi – Polijas 1.līga nav vieta, kur pēc loģikas būtu jāspēlē Latvijas izlases uzbrukuma līderim un vīram, kurš pēdējā kvalifikācijas ciklā spēja pārspēt gan Turcijas, gan Islandes izlašu vārtsargus. Taču loģika ir viena lieta. Pavisam cita – reālais futbola tirgus un tas, ko futbolists dara ikdienā, nevis tajās retajās reizēs, kad notiek izlašu spēles.
Ļoti iespējams, ka šī ir viena no pēdējām Šabalas iespējām pierādīt, ka viņš var vairāk.
Jā, viņam ir vēl tikai 20 gadi un, kā rāda gan Denisa Rakela, gan Kaspara Dubras piemēri – pēc smaga un zema kritiena var sekot arī veiksmīga augšāmcelšanās. Tomēr Šabalas gadījums ir savādāks un viņa lejupslīde ir bijusi nevis krasa, kā tas notika ar abiem iepriekš minētajiem spēlētājiem, bet pakāpeniska – soli pa solim uz leju. Un, nepārraujot šo saiti tagad, vēlāk to izdarīt būs daudz, daudz grūtāk.
Tomēr vienlaikus Šabalas problēmas ar klubu, skatoties izlases kontekstā, nav nekas traģisks. Pārskatot mūsu komandas pamatsastāvu un tuvākās rezerves, ir redzams, ka bez kluba šobrīd ir tikai Šabala. Jā, jau labu laiku sava "Hamburger SV" sastāvā nav ticis Artjoms Rudņevs, taču viņš nu jau vairāk nekā pēdējā gada laikā izlasē ir aizvadījis tikai vienu nepilnu maču. Visi pārējie spēlē, kurš vairāk, kurš mazāk, taču spēlē, turklāt no izlasē iesauktajiem astoņpadsmit vīriem uz pēdējo maču pret Ziemeļīriju tikai trīs – Aleksejs Višņakovs, Oļegs Laizāns un Vladimirs Kamešs – spēlē mūsu pašu Virslīgā.
Visi pārējie spēlē ārvalstu līgās un, apskatoties uz Latvijas izlases kandidātu sarakstu, un šo kandidātu pārstāvētajiem klubiem, vairs nav aiz kauna nedaudz jānokar galva. Un, ja atskatāmies tikai gadu senā pagātnē, tad situācija ir ļoti būtiski uzlabojusies.
Toreiz bez kluba vai ļoti neskaidrā situācijā par savu tālāko karjeru bija vesela virkne Latvijas izlases spēlētāju. Tagad tā vairs nav un tuvu līgumiem ar Čehijas augstākās līgas klubiem ir arī tādi neseni izlases kandidāti kā Oļegs Timofejevs un Renārs Rode. Viņu sākšana spēlēt augstākā līmenī vēl vairāk saasinātu cīņu par vietu pamatsastāvā mūsu aizsargu vidū, un konkurence vienmēr ir laba lieta. Ļoti iespējams, ka labākos klubos tuvākajā laikā nonāks vēl vairāki izlases kandidāti, un tas viss, protams, dod optimismu skatoties nākotnē.
Vienlaikus nevajag aizmirst, ka futbolā viss var mainīties ļoti ātri – īstās spēles jeb pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrs sāksies tikai rudenī, un īstā mūsu spēlētāju mēraukla tiks noteikta tieši tad. Un šajos mačos daudz ko izšķirs arī tas, kā viņiem būs veicies klubu karjerā un vai viņiem šie klubi uz to laiku vispār būs.
