Gibraltārs, iespējams, ir vājākā izlase Eiropā, tomēr vienlaikus liekama apmēram tajā pašā katlā, kurā atrodas Sanmarino, Malta un Andora. Andora, kura būs mūsu pirmais pretnieks jau minētajā kvalifikācijas ciklā. Lai gan spēle notiks viesos, ir visai skaidrs, ka mums būs jāspēlē kā tā sauktajam pirmajam numuram un vismaz vienu šāda līmeņa sparingpartneri mums noteikti vajadzēja. Turklāt otrā spēle Latvijai ir mājās pret Fēru salu izlasi. Un, lai gan fērieši nav tik vāji kā andorieši, ir pašsaprotami, ka, spēlējot viesos, viņi pret mums izvēlēsies līdzīgu taktiku, kā pirms pāris mēnešiem izvēlējās Kazahstāna. Proti, noliks saviem vārtiem priekšā autobusu, nosēdīsies ļoti zemu un uzbrukumus uzsāks no dziļas aizsardzības.
Kā mums šādos apstākļos klājas kaujas situācijā, visi savām acīm varēja redzēt spēlē pret kazahiem. Un atbilde ir – bezcerīgi.
Taču šādas spēles atkārtošanos pieļaut nevaru, turklāt, ja pirmajos mačos uzvarēsim abas pundurvalstis, bet trešajā mājās aizķersim punktu, vai pat uzvarēsim Ungāriju, noteiki kļūsim par grupas līderi, kas var ielikt labu fundamentu tālākajam turnīram.
Tāpēc trenēties spēlēt kā pirmajam numuram Latvijai ir izšķirīgi svarīgi. Un šai pirmā numura tēmai jāpieskaras nedaudz plašāk. Daudzi līdzjutēji par šo terminu ironizē, uzskatot, ka futbols ir futbols un nekādu pirmo vai otro numuru dabā nemaz nav. Patiesībā gan ir nedaudz savādāk – kāda komandas vienmēr vairāk kontrolē bumbu un vairāk atrodas pretinieka laukuma pusē. Kādai komandai vienmēr ir spēles iniciatīva.
Jau minētajā mačā pret kazahiem to varēja redzēt tik uzskatāmi, cik vien tas ir iespējams. Kazahi atradās ļoti zemu, mūsējiem nebija, kur ieskrieties un vienmēr priekšā bija kāds pretinieks. Rezultātā Latvijas izlase vienkārši nezināja, ko darīt, un tas, ka beigās spēlējām ar trīs uzbrucējiem, nedeva nekādu rezultātu. Šeit jāņem vērā, ka pārsvarā gadījumu mūsu futbolisti nepārstāv komandas, kuras ikdienā nepārtraukti spēlē kā pirmais numurs, uzbrūk, dominē un kontrolē spēli. Nē, tā nav, lielākā daļa mūsu spēlētāju spēlē savu čempionātu vidusmēra vai otrā līmeņa komandās.
Līdz ar to trenēties, kā ir būt tam, kuram pieder spēles iniciatīva, viņiem vienkārši nav kur. Tāpēc šāda spēle pret Gibraltāru ir vienkārši zelta vērta.
Treneru kolektīvs, neriskējot ar punktu zaudēšanu kvalifikācijas spēlē kaujas apstākļos, bezkaislīgi varēs novērtēt, kas ir kas, un izdarīt nepieciešamos secinājumus. Un tad jau klāt būs arī jūnijs ar Baltijas kausa izcīņas mačiem pret Lietuvu un Igauniju. Arī pret šīm sava līmeņa komandām vismaz fragmentāri varēsim uzspēlēt kā pirmais numurs. Tāpēc šobrīd šķiet, ka rudens kaujām būsim sagatavojušies tik labi kā nekad. Un tikai pašu treneru un spēlētāju rokās būs tas, vai spēsim iegūtās mācības pārvērst arī punktos.
