Par pašu spēli patiesībā nav daudz ko teikt. Visi visu redzēja paši savām acīm – kazahu galvenais treneris Jurijs Krasnožans taktiski primitīvi apspēlēja mūsu Marianu Paharu un izlase nebija gatava tam, ka pretinieks vārda burtiskā nozīmē neļaus elpot. Mums nebija neviena argumenta, lai uzvarētu vai kaut nospēlētu neizšķirti, un pretinieka uzvara bija vairāk nekā pelnīta.
Citos apstākļos šis zaudējums droši vien tā arī paliktu tikai zaudējums. Taču šoreiz ir savādāk.
Pirmkārt, līdz ar šo maču noslēdzās arī pirmais pilnais Pahara kvalifikācijas cikls izlases galvenā trenera amatā un līdz ar to tam jākalpo arī kā pirmajam īstajam viņa darba atskaites punktam. Bet, otrkārt, šis zaudējums atgrieza uz zemes tos, kurus Latvijas valstsvienība pēdējā gada laikā bija pieradinājusi pie labas un cienījamas spēles. Jā, uzvaru nebija, taču skaistās spēlēs izcīnītie neizšķirti pret tādām komandām kā Čehija, Turcija, Ukraina un Islande runāja paši par sevi.
Pēdējā gada laikā tika izdarīts ļoti daudz, lai nostiprinātu ticību, ka šis sastāvs un šī komanda var, taču 13.oktobra vakars diemžēl parādīja, ka tikai ar varēšanu nepietiek. Par saviem sapņiem ir nevis tikai vienkārši jāsapņo, bet arī jāpacīnās, dažreiz nekaunīgi jāaiziet un tie jāpaņem. Vai sliktākajā gadījumā vismaz jāpacenšas tiem pieskarties, lai pēc tam ar pilnu atbildības sajūtu varētu teikt – es mēģināju, taču cietu neveiksmi.
Mačā pret Kazahstānu izskatījās, ka pagaidām iet un paņemt savus sapņus neesam gatavi.
Un te mēs atgriežamies pie šī stāsta pirmā punkta – Pahara pirmā pilntiesīgā cikla, kā arī tā, vai tas bija veiksmīgs vai neveiksmīgs. Sportā un futbolā pats skaistākais, protams, ir statistika, un šoreiz tā it kā pasaka visu – nevienas uzvaras, pēdējā vieta grupā, dramatiski slikta ielaisto un iesito vārtu attiecība, maz gūtu vārtu. Šie skaitļi Latvijas futbola vēsturē diemžēl ir iekalti uz mūžīgiem laikiem un, ļoti iespējams, šo antirekordu nekad nepārspēs neviens cits treneris un neviena cita paaudze.
Taču vienlaikus dažreiz statistika tomēr nepasaka visu. Piemēram, to, ka Pahars dažu gadu laikā ir izveidojis pilnīgi jaunu komandu un veicis fundamentālu paaudžu maiņu. Un to, ka pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē mums par vietu sākumsastāvā ir parādījusies reāla konkurence.
Paskatīsimies kaut vai uz pēdējo maču – tikai uz maiņu laukumā devās Eduards Višņakovs, Artūrs Karašausks un Jānis Ikaunieks, bet tādi vīri kā Aleksandrs Fertovs, Antons Kurakins un Igors Tarasovs vispār tā arī palika uz rezervistu soliņa. Lai gan ikvienam ir skaidrs, ka jebkurš no šiem sešiem (un vēl jau aptverē ir savainotais Vitālijs Jagodinskis, kā arī Gints Freimanis un Vladimirs Kamešs) mierīgi varēja laukumā iziet sākumsastāvā un spēles kvalitāte no tā ne tikai neciestu, bet, iespējams, pat kļūtu labāka.
Turklāt ir mainījies arī kaut kas cits, kaut kas daudz būtiskāks, un tā ir komandas filozofija.
Jā, visticamāk, ka, par treneri paliekot Aleksandram Starkovam, mēs ar viņa totālās aizsardzības futbolu beigās būtu savākuši vairāk punktu un grupā nepaliktu pēdējie. Taču, ja atskaita tikko notikušo izgāšanos pret Kazahastānu, tagad mēs tomēr spēlējam arī paši, spējot radīt ilūziju, ka līdz solim nākamajā līmenī pietrūkst pavisam maz. Un tas šoreiz ir varbūt pat svarīgāk, nekā viens lieks izcīnītais punkts un augstāka vieta grupā.
Šobrīd Paharam ir tieši gads, lai izanalizētu aizvadīto ciklu, saprastu, kā izlasei spēlēt ar nomināli vājākām komandām (un nākamajā ciklā mums pretī stāsies veselas divas tādas – Fēru salas un Andora) un apzinātu paša pieļautās kļūdas.
Savs darbiņš noteikti jāpaveic arī Latvijas Futbola federācijai, kurai jāmēģina izlasei sarunāt pietiekamu daudzumu pārbaudes spēļu, turklāt noteikti vismaz vienu pret uz papīra vājāku pretinieku, piemēram, Lihtenšteinu, Maltu vai pat Sanmarīno.
Tas ļautu mums noslīpēt spēli kā pirmajam numuram un arī – uzvaras gadījumā celtu pašapziņu. Savukārt to, ka zinām, kā jāspēlē pret spēcīgākiem pretiniekiem, mēs jau esam parādījuši – tagad tikai jāiemācās to pašu izdarīt arī mačos ar vājākiem.
Kopumā šis cikls diemžēl jāvērtē ar mīnusa zīmi. Tomēr patiesais Pahara darba un izlases spēka mērs būs nākamais cikls – tas arī saliks visus punktus uz i un parādīs kāda ir mūsu patiesā vieta pasaules futbola kartē. Un var izrādīties gan, ka tā ir zemāka, nekā ļaunākajos murgos redzētā, gan daudz augstāk, kā jebkad esam uzdrošinājušies sapņot.
