No varenajiem lesterieši laukumā nav tikušies vienīgi ar "Manchester City" un "Liverpool" komandām. Turklāt šosezon pieskaitīt "Liverpool" pie varenajiem ir visai pagrūti – komanda kuļas pa tabulas vidusdaļu un pat par spīti pompozajai galvenā trenera maiņai jau sezonas sākumā joprojām nerāda to labāko spēli.
Tomēr vienlaikus "Leicester" fenomens nebūt nav tik pārsteidzošs kā varētu šķist pirmajā mirklī. Komandas īpašnieks ir Taizemes tūrisma gigants "King Power International Group", kas pēc komandas iegādes izvēlējās nedaudz savādāku attīstības ceļu, kā daudzi citi Āzijas multimiljardieri.
Proti, nevis paņemt vidusmēra kādas valsts spēcīgākās līgas komandu un iegrūst tajā nenormālu naudu, sapērkoties savā starpā nesaspēlējošos superspēlētājus, bet gan veidot visu no pašiem pamatiem. Tika nopirkts "Championship" klubs, kas pēc dažiem gadiem arī iekļuva Premjerlīgā. Kluba prezidents Vičajs Srivadhanaprbha toreiz paziņoja, ka negrasās pieļaut citu līgas jaunpienācēju kļūdu, komandā ieguldot milzīgus līdzekļus, lai piesaistītu dārgus spēlētājus. Jā, dažas vājākās vietas tiks nosegtas ar adekvātiem futbolistiem, taču tas arī viss.
Taču piecu gadu laikā viņš solīja izveidot sabalansētu komandu, kura kļūs par stabilu Čempionu līgas vērtību. Un tieši tā arī notika, 'Leicester" nesteidzās ar dārgiem pirkumiem un pērn, tikai pateicoties teicamam finiša spurtam, nosargāja vietu Prejmerlīgā. Klubu bija pārņēmis pretrunīgi vērtētais itāļu speciālists Klaudio Ranjēri, un arī šosezon komandai kā mērķis tika izvirzīta vietas saglabāšana Premjerlīgā. Līdz Srivadhanaprbha solītajai Čempionu līgas komandai galu galā vēl bija jāgaida veseli četri gadi.
Vai "Leicester" izdosies noturēt uzņemto tempu un patiešām jau šogad iekļūt Čempionu līgā (par Premjerlīgas titulu runāt laikam tomēr būtu pārlieku naivi) vai arī tā sezonu pabeigs tuvāk tabulas vidusdaļai, šobrīd pateikt nevar neviens.
Tomēr skaidrs ir tas, ka ar pārdomātu transfēru politiku (tas pats šībrīža varonis Džeimijs Vārdijs no tobrīd "non league" komandas "Fleetwood Town" tomēr tika nopirkts par vienu miljonu mārciņu (summa vēlāk izauga līdz 1,7 miljoniem), kas tik zema līmeņa klubam ir ļoti, ļoti liela nauda un toreiz kļuva par visu laiku lielāko summu, kas samaksāta par "non league" spēlētāju Anglijas futbola vēsturē), un neizšķiestiem simtiem miljonu, joprojām ir iespējams sasniegt pietiekami daudz.
Un, ja "Leicester" īpašniekiem patiešām izdosies viņu izlolotais piecu gadu projekts Čempionu līgas sasniegšanai, tad nepilnu desmit gadu laikā šie cilvēki, neieguldot nesakarīgi daudz naudas, būs pierādījuši, ka futbols joprojām var būt romantisks un ka visu uz šīs pasaules nenosaka tikai nauda.
