To pierāda arī tikko sportacentrs.com publicētā Latvijas sporta žurnālistu aptauja, kurā triumfēja Vaņins, bet otrais palika Rakels. Viņu atrāviens no trešajā vietā esošā Dubras bija diezgan ievērojams, un būs patiešām liels pārsteigums, ja Latvijas Futbola federācijai (LFF) būs bijis cits viedoklis nekā žurnālistiem.
Ar Vaņinu vārtos šogad tika izcīnīti neizšķirti gan pret Čehiju, gan pret Turciju un Islandi un, lai gan bija arī kļūdas, dažas no tām rupjas, kopumā tomēr vārtsargs bija viena no būtiskākajām mūsu komandas sastāvdaļām. Arī "Sion" sastāvā šis laiks viņam bijis veiksmīgs, ko apliecina komandas izkļūšana no Eiropas līgas grupu turnīra. Savukārt Rakels bija šīgada stabilākais Latvijas izlases futbolists, kā vienīgais no zvana līdz zvanam aizvadīja visu iepriekšējo Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklu, kļūstot par neatņemamu valstsvienības sastāvdaļu.
Arī četrpadsmit šosezon jau gūtie vārti "Cracovia" sastāvā ir kvalitātes rādītājs un, ļoti iespējams, nākamgad par Rakelu jau runāsim kā par cita, spēcīgākā līgā spēlējoša kluba futbolistu.
Tomēr, lai gan šogad bijuši divi spilgti līderi, daudz interesantāks izpētes materiāls ir šī gada tā sauktais otrais ešelons. Un tas gan jau iepriekš minētajā žurnālistu balsojumā, gan LFF izvirzīto spēlētāju piedāvājumā ļoti būtiski atšķiras no iepriekšējā gadā redzētā. Pierādot, ka viena gada laikā futbolā iespējams gan no nekurienes uzlēkt debesīs, gan iekrist ar seju dubļos.
Piemēram, pērn LFF kā gada labākos bija izvirzījusi arī Aleksandru Koļinko, Artjomu Rudņevu, Jāni Ikaunieku, Artūru Zjuzinu un Valēriju Šabalu, kuru šogad nominantu vidū nav (starp citu, pērn LFF nominantu vidū pat nebija žurnālistu favorīta Vaņina). Savukārt žurnālistu balsojumā no šiem spēlētājiem vienīgi Šabala ieņēmis cienījamo sesto vietu. Zjuzins palicis vienpadsmitais, J.Ikaunieks trīspadsmitais, bet Rudņevs un Koļinko nav saņēmuši nevienu pašu balsi.
Taču šogad desmitniekā ielauzušies gan jau minētais Rakels, gan Dāvis Ikaunieks, gan Igors Tarasovs, gan Aleksandrs Cauņa, gan Vitālijs Maksimenko, gan Eduards Višņakovs.
Citiem vārdiem sakot – bilde ir pilnīgi cita. Un tas viss norāda uz to, ka šobrīd spekulēt par mūsu izlases izredzēm gaidāmajā Pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā un iespējamo spēku rudenī ir visai pārsteidzīgi.
Šo aptauju rezultāti rāda, ka uz to laiku izlasei var būt ne tikai citi līderi, bet tajā var spēlēt pat cits spēlētāju loks. Un kas zina, varbūt pēc gada mēs ne tikai šajā sarakstā, bet arī izlasē redzēsim gan Dāvi Ikaunieku, gan Vladsilavu Sorokinu, gan Vladislavu Gutkovski, gan Andreju Cigaņiku, gan no traumas tikai nesen atlabušo Edgaru Gauraču, gan vēl kādu, par kura iespējām kļūt par vienu no Latvijas izlases līderiem šobrīd nemaz nespējam iedomāties.
