Latvijas futbola izlases kapteinis jau daudzus gadus ir Kaspars Gorkšs. Ar dzelzs raksturu un gribu apveltīts vīrs, kurš visu sasniedzis nevis ar talantu, bet fanātisku darbu. Turklāt šādu kapteiņu, kuri izlasi laukumā vestu gadiem ilgi, atjaunotās Latvijas vēsturē nemaz nav bijis tik daudz. Precīzāk, pirms Gorkša tādi bijuši tikai trīs – Oļegs Aleksejenko, Jurijs Ševļakovs un Vitālijs Astafjevs.
Šobrīd mūsu Kapteinis ir sasniedzis veterāna vecumu, vieta nacionālās izlases pamatstastāvā vairs nav pašsaprotama un viņu no sastāva sākuši izstumt gados jaunākie Kaspars Dubra un Vitālijs Jagodinskis. Un, būsim godīgi, ir tikai laika jautājums, kad viņi (vai kāds cits) tajā nostiprināsies uz palikšanu. Protams, ka tas, kad tas notiks, ir atkarīgs no daudziem un dažādiem apstākļiem.
Tikpat labi Gorkšs izlasē var spēlēt vēl divus trīs gadus un milzīgas veiksmes gadījumā pat aizbraukt uz Pasaules čempionāta finālturnīru Krievijā (kas, ņemot vērā patiešām vājo atlases turnīra grupu, kurā esam ielozēti, nav nemaz tik nereāli kā pirmajā brīdī varētu šķist). Bet tikpat labi šodienas mačs pret Kazahstānu var kļūt par arī par pašu pēdējo viņa oficiālo kāda lielā finālturnīra kvalifikācijas spēli Latvijas izlases sastāvā. Kā būs, to mēs nezinām. Taču mēs zinām, kā ir bijis. Un ar Gorkšu sastāvā mēs visi kopā esam gan krituši, gan cēlušies, un viņš noteikti savu vārdu Latvijas futbola vēsturē ir iekalis uz mūžīgiem laikiem.
Gorkšs ir arī pirmais Latvijas futbolists, kuram vēl spēlētāja karjeras laikā ir veltīta dokumentālā filma. Tā saucas Kapteinis #13, tās režisors ir Roberts Vīksne un to šodien, 13.oktobrī, plkst. 20.45 varēs redzēt LTV7 kanālā tieši pirms izlases mača pret Kazahstānu.
Mūsu Kapteinis ir pelnījis šo filmu un to ir vērts noskatīties ne tikai futbola līdzjutējiem, bet arī tiem, kuri ar futbolu un sportu vispār ir uz Jūs. Jo tā ir par kaislību pret dzīvi, grūtībām, sāpēm, sapņiem, prieku, uzvarām un vienkārši viena cilvēka dzīves ceļu. Ceļu no neveikla, gara auguma puiša līdz Latvijas futbola leģendai.
