Ingvilda Strautmane: Vienīgais piemineklis

Es nevaru to apgalvot pilnīgi droši, bet man šķiet, ka šis ir vienīgais piemineklis no stikla Rīgas 2. Meža kapos. Tas stikls ir ložu necaurlaidīgs un zaļš. Un tajā stiklā ir veidota dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka galva.

Pieminekļa autors – jaunais tēlnieks Edgars Kvjatkovskis dienu pirms pieminekļa atklāšanas bija mūsu studijā un stāstīja, ka, lai atrastu īsto formu un materiālu, kādu laiku pa Rīgu staigājis tādā cepurē kā Ziemeļniekam, bet ideja par stiklu nākusi, domājot par Ziemeļnieka pasaules izjūtu - caur stiklu, caur brillēm.

„Kultūras Rondo” studijā bija arī Jāņa Ziemeļnieka (īstajā vārdā – Jāņa Kraukļa) brāļa Konrāda meita Gunta Kraukle, kas bija atbraukusi no Strenčiem. Viņa joprojām dzīvo tajā mājā, kur savulaik dzīvoja Ziemeļnieks, un viņa tagad piepildījusi savu vecāku ieceri, ka dzejnieks pelnījis pieminekli. Nāca kari un naudas trūkums, vecāki to nepaspēja izdarīt, gāja laiks, un tikai tagad ideja ir īstenota.

Bet savulaik viņa no Strenču bēniņiem režisoram Viktoram Jansonam atdevusi Ziemeļnieka īsto cepuri. Atdāvinājusi, jo Viktors Jansons kopā ar Juri Kulakovu toreiz, 2007. gadā, veidoja izstādi – akciju par dzejnieku „Es eju bojā, iekārodams tevi”. Tā radīja absolūti jaunu intereses vilni par dzejnieku, kurš šajā pasaulē paspēja nodzīvot tikai nepilnus 33 gadus (1897-1930). Tagad režisors Ziemeļnieka cepuri uzliekot tikai īpaši svarīgās dzīves situācijās, bet cepure bija pilntiesīga akcijas sastāvdaļa, tāpat kā fotogrāfijas, kuras Jānis Ziemeļnieks un viņa brālis Konrāds Krauklis uzņēma Strenču fotodarbnīcā. Vēsturiskās Strenču fotodarbnīcas fotoplates (īstais meistars tur bija Dāvis Spunde, Jānis un Konrāds bija viņa mācekļi no 1914. gada beigām) Gunta Kraukle un viņas brālis nolēma atdāvināt Fotogrāfijas muzejam.

Vai tiešām tajos bēniņos nekā vairāk nav??

„Esot gan, tikai kauns rādīt," tā Gunta Kraukle mūsu studijā, „ne ložu, bet kožu saēsts Ziemeļnieka mētelis, kuram savulaik nogriezta apakša, lai uzšūtu brālītim bikses…”

Bet Gunta tik bilžaini stāsta, ka traki gribas tomēr nonākt tajos Strenču mājas bēniņos, kaut arī tur „vairs nekā neesot”. Tas kožu saēstais mētelis man acu priekšā..

Tikmēr, kāds būs piemineklis, nevarēju un nevarēju iztēloties, tomēr jāredz bija, tādēļ gāju meklēt. Un atradu - zaļā stiklā Ziemeļnieku.

Viktors Jansons jau viņa dzejas dvēselisko sajūtu ceļ augstāk par Raini.

„Ja Raini es pielīdzinu kā Saljēri, tad Ziemeļnieks ir kā Mocarts dzejā. Ziemeļnieks bija ģēnijs, bet nenobeigts, jo viņš neuzspēja savos mazliet vairāk kā 30 gados, to izdarīt,” tā režisors Viktors Jansons, kam tā Ziemeļnieka cepure.

Es īsti droši nezinu, bet man šķiet, ka viņš to bija uzlicis 20. augusta pēcpusdienā, kad 2. Meža kapos atklāja pieminekli dzejas Mocartam – Jānim Ziemeļniekam.

Ja arī jūs kādu dienu ieraudzīsit pieminekli zaļā stiklā, tad ziniet - tas ir viņš – Jānis Ziemeļnieks.

2013. gada 19. augusta raidījumu „Kultūras Rondo”, kurā piedalījās Jāņa Ziemeļnieka brāļameita Gunta Kraukle, tēlnieks Edgars Kvjatkovskis un režisors Viktors Jansons varat noklausīties mūsu arhīvā.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti